| Dzīve |
[Jul. 2nd, 2009|02:36 pm] |
Kā būtu vajadzējis šeit ierakstīties, kad viss vēl bija svaigs un spēcīgs, plosīja mani! Bet nebija laika, iedvesmas un vārdu...
Tagad varu tikai atskatīties īsumā uz to, kas noticis ar mani.
Cilvēks, kurš iemīdīja dubļos manu godu un salauza sirdi, tika arestēts un nonāca cietumā. Vēlāk viņu izlaida, bet gaidāmi tiesas darbi. Par meiteņu vervēšanu prostitūcijā - gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā, gan melojot un apmānot viņas. Izlasīju ziņās, ka viņam nesen arī meitiņa piedzimusi no vienas meitenes, kas strādājusi tajā modeļu aģentūrā, kur biju arī es... Sajūtas - neaprakstāmas, juceklīgas. Esmu atbrīvojusies no viņa un saņemšos izmest viņa dāvātās sarkanās rozes, kas kaltējas manā istabā. Tas vairs neko nenozīmē, lai gan nozīmēja VISU. Kādreiz.... Neesmu darījusi neko, lai viņu sodītu. Viņš pats sapinās un iekrita. Tagad varu tikai sekot līdzi - no malas - viņa gaitām - cik nu tās tiks aplūkotas publiskajā telpā. Bet viņa tel.nr. ir izdzēsts no mana telefona un tas vien jau nozīmē, ka ir brīvība. Nezinu, kā justos un ko teiktu, ja nejauši satiktu viņu uz ielas. Laikam ātri paietu garām cerībā, ka viņš mani nepazīs. Jo tā bija manas dzīves kļūda un es nepiedodu sev savas kļūdas. Šoreiz kļūdījos, ļaujot sevi apmānīt - kā 5 gadīgu bērnu... Nu, kāpēc es mūžīgi esmu tāda muļķe...? Pateicoties viņam, nekad vairs neļaušu sev ko tādu nodarīt, nekad nevienam neticēšu un tas jau šobrīd reāli strādā - katru dienu to redzu - ka esmu izmainījusies.
Manas dubultās attiecības, kas kādu brīdi pat bija vesels četrstūris, arī ir beigušās - pavisam nesen. Pamazām arvien vairāk pavadīju laiku kopā ar to, kurš man bija tuvāks un attālinājos no tā, kurš nebija sirdī iekarojis pietiekamu vietu. Sākās kašķi, pārmetumi no viņa puses, sākotnēji labprātīgi centos kaut ko saglābt, vēlāk tikai pienākuma pēc gāju satikties, pēc tam jau sakostiem zobiem un beigu galā... kaut gan veselu gadu vazāju viņu aiz deguna un nespēju izvēlēties, bet pēc tam saņemties pateikt, ka jāšķiras....beigu galā kaut kā nejauši ar dažu e-pastu palīdzību izšķīros no viņa. Laikam doma bija tāda, ka vai nu paliekam draugi vai arī viss. Viņš nespēja palikt tikai draugs. Zinu, ka viņam sāpēja ilgi, ka viņš ilgojās un gaidīja, kad tad viss būs kā agrāk bijis. Bet es zināju, ka nekas vairs nebūs tā, ka viss ir citādi. Visskaidrāk sapratu neiespējamību palikt kopā brīdī, kad es joka pēc pateicu, ka man apnicis gaidīt pozitīvas pārmaiņas mūsu attiecībās un ka beidzot pienācis laiks nostabilizēties (t.i. - apprecēties). Un viņš izvēlējās neprecēties un turpināt iepriekšējo bezjēdzīgo virzību. Patiesībā jau es negribēju viņu par savu vīru, bet viņa attieksme skaidri parādīja, ka runas par jūtām nav uztveramas nopietni. Jo ja cilvēks mīl patiesi un ir 100% pārliecināts, tad viņam kāzas ar savu mīļoto otro pusīti ir laimīgākais notikums dzīvē, ko viņš nekad negribētu palaist garām. Tātad šajā gadījumā tas tā acīmredzot nebija. Man viņa ir gan žēl, gan drusku nesaprotu savas izjūtas, jo nekādu izjūtu nav. Nav ilgošanās pēc viņa, nav nožēlas. Nekā. Ir vienkārši žēl par to, ka sāpināju viņu. Bet viņš darījis gan pozitīvas, gan negatīvas lietas mūsu attiecībās un kopējais koeficients izrādījies negatīvs. Tā ka pieminu viņu ar labu, bet arī skaidri zinu, ka neko atgriezt atpakaļ nevēlos. Savā ziņā atkal uztveru viņu kā savu kļūdu. Ka vspār uzsāku attiecības ar cilvēku, kuru nemīlēju - tikai tāpēc, ka toreiz man nebija nekā un neviena, biju vientuļa, nepārliecināta, nelaimīga un likās, ka ar laiku iemīlēšu viņu. Un arī draudzenes un mamma darīja savu - viņām viņš patika un viņas veicināja to, lai es uzturētu kontaktus ar šo puisi. Nu, neko.... Pagātne ir pagātne....Un viss, kas ar mums notiek, ir būtisks. Cēloņsakarība. Iesākums un sekas. Un bieži vien mēs to nesaprotam uzreiz.
Tātad kāpēc es minēju četrstūri... Kad vēl draudzējos ar 2 cilvēkiem, iepazinos internetā ar homoseksuālu meiteni. Gribējās... pati nezinu, ko... pārmaiņas dzīvē. Neteiktu, ka gribēju jaunas attiecības. Nebiju pati sev noformulējusi mērķi, kāpēc aizgāju satikties ar to meiteni un kāpēc turpināju ar viņu tikties. Sākumā bija ļoti interesanti - viņa kā pilnīgi savādāks cilvēks nekā es - ar savu pagātni, uzskatiem, vēlmēm. Klausījos viņas nebeidzamajos stāstos par visu ko. Necentos viņu pavedināt vai kā citādi izraisīt par sevi "īpašu" interesi. Bet viņa tik un tā iemīlējās. Nežēlīgi, neapturami. Tās jūtas viņā kā lava virda. Viņa sāka ļoti uzspiest to, ko gribēja - ko gribēja, lai daru es un ko gribēja darīt pati. Diemžēl (lai gan intuīcija man pateica visu, bet neieklausījos tajā - atkal mans stulbums) aizgāju pavadīt nakti kopā viesnīcā ar viņu. NEKO negribēju un absolūti NEKO nedarīju, lai viņa uzvestos tā kā uzvedās. Bet rezultāts bija tāds, ka viņa man bez pārtraukuma bāzās virsū visu nakti, kamēr es aiz pārguruma, pa pusei atslēgusies padevos. Pēc tam viņa turpināja neļaut man gulēt un es biju drausmīgā besī, jo zināju, ka otrā dienā būšu pilnīgi nelietojama. No rīta, protams, ka jutos garīgi un fiziski slikti. Nē, vainīga nejutos. Bet dusmojos uz sevi, ka pieļāvu to, kas notika. Pēc tam vēl kādu laiku viņai likās, ka nu tik mums būs nopietnas attiecības. Zvanījās, uzprasījās. taisīja kašķus un pārmetumus un totāli bojāja manu garīgo līdzsvaru. Es biju ar mieru tikties, kaut ko kopā padarīt, nu, labi... paskūpstīties dažreiz... bet neko vairāk. Viņa nebija ne garīgi, ne fiziski tāds cilvēks, kuru es spētu mīlēt. bet kā tikai draudzene būtu bijusi pieņemama. Bet viņai savukārt nebija pieņemams tas, kas bija pieņemams man. Viņai vajadzēja nezin kādu ārprātīgu tuvību un biežu satikšanos. Un viņa pārspīlēja ar centieniem to visu panākt. Beigu beigās es vienkārši viņu sāku ignorēt, kā arī bēgt no viņas, kad viņa nāca uz manu darbu gaidīt pie durvīm. Vēl bija telefona zvani ar stundām ilgu skaidrošanos, kas man izsūca pēdējos spēkus un pilnīgi izveda no pacietības. Gandrīz nekad nekliedzu uz cilvēkiem (izņemot vienīgi mammu un ļoti retos gadījumos), bet uz viņu gan es kliedzu. Bez spēka saļimusi uz grīdas lūdzos, lai viņa izbeidz murgot. Tad atkal staigāju apkārt kā sprostā iedzīts zvērs un auroju klausulē, kamēr viņa sāka raudāt. Vēl pēc kāda laika viss izbeidzās. Ar ārprātīgiem telefona zvaniem un pārmetumiem. Pagāja vairāki mēneši un sākām sarakstīties e-pastā. Viņa rakstīja, ka satikusi cilvēku, kas viņu mīl un dievina. Nezinu, vai patiesība. Kaut kā domu apmaiņa mums neveicās un atkal viss pārtrūka ar drausmīgiem pārmetumiem un kašķi. Mēs esam nesavienojami cilvēki. Ceru viņu nekad vairs nesatikt, nerunāt ar viņu un arī uz e-pastiem neatbildēšu, ja viņai ienāks prātā man rakstīt. Jo tos apvainojumus var smuki noguldīt, lai nesāp, bet aizmirst nevar. Viņa nesaprata, kas es esmu un tas, ko viņa redzēja savā prātā, bija pavisam cits tēls nekā patiesā mana būtība. Un brīnos par to, ka kāds ir tik garīgi slims, lai tik ļoti sagrozītu patiesību.
Vārdu sakot, tagad ir palicis tikai 1 cilvēks manā dzīvē. Tas, pret kuru sākotnēji bija tik spēcīgas jūtas un par kuru esmu arī šeit daudz rakstījusi. Dzīvojam it kā kopā, it kā nē. Skaitamies, ka esam kopā. Cik tas būs ilgstoši, nav ne jausmas, bet pagājšmēnes apritēja gads, kopš esam pazīstami. Jā, viņš vēl joprojām it īpašs, ļoti, ļoti īpašs. Nezinu, kas tajā visā tāds ir, jo viņš vēl joprojām nemīl mani un es pati nezinu, cik lielas tad ir manas jūtas pret viņu. Bet piemērojos it visā, apeju jebkādas briestošas domstarpības, cenšos samierināties ar šķēršļiem mūsu attiecībās un visādi pakalpoju, pretī tik vien palūdzot kā "paldies". Dažreiz viņš mani sāpina, bet pārsvarā esam savstarpējā harmonijā un viņš izturas ļoti mīlīgi. Katrā gadījumā tās īpašības, kas man riebās cilvēkā, no kura izšķīros, šeit neparādās. Tiešām grūti saprast, kas starp mums īsti ir un par ko tas kļūs nākotnē. Pagaidām zinu vienīgi to, ka teikt viņam ardievas nevēlos un priecājos par katru dienu, ko varam pavadīt kopā. |
|
|
lonely
calm
thoughtful