| Acīmredzamais neticamais |
[Aug. 21st, 2007|06:07 pm] |
| [ | mood |
| | in love | ] |
| [ | music |
| | Massive Attack "Unfinished Sympathy" | ] |
Man liekas, ka ir beidzot jānošķir realitāte no virtualitātes. Kādreiz es arī to visu jaucu kopā, man pat patika, jo varēju dzīvot dzīvi, kāda nebija iespējama. Tā dzīve man bija īsta. Savā ziņā sapņi, savā ziņā ilūzijas, ko varēja savienot vai apvienot ar to, ko rakstīju un lasīju, netā kontaktējoties ar cilvēkiem. Un es nesapratu, ka var būt arī savādāk, jo nekad nebija bijis citādi... Bet tagad es saprotu, ka var būt citādi un ka īstā dzīve dod man tik ārkārtīgi daudz, ka es pilnīgi jūku prātā, lidoju kilometriem virs zemes vai krītu visdziļākajās šaubu un baiļu aizās. Lūk, kā tas ir... Tas ir neaprakstāmi, neiedomājami, neticami, bet reāli. Kad tu satiec dzīvē cilvēkus, kas apgriež visu ar kājām gaisā un liek pārvērtēt pašam savas vērtības un vēlmes. Un pēkšņi nāk apskaidrība, ka es gribu DZĪVOT, nevis tikai eksistēt un domāt un sapņot par dzīvi. Pirmo reizi dzīvē es gribu DZĪVOT - pa īstam. Gribu redzēt, dzirdēt, būt šeit un tagad un just visu, ko vien dzīve man var sniegt. Es esmu pamodusies no bezgala garas un tumšas komas. Kā es visu laiku spēju būt tur - pilnīgā miglā un vientulībā??? Kur ir palikusi mana depresija, kur ir palikusi vēlēšanās ātrāk izbeigt bezjēdzīgo veģetēšanu uz pasaules un atbrīvoties no ķermeņa, kas visu šo laiku bijis mans krātiņš? Nedrīkstu vairs tērēt nevienu mirkli dārgā laika, jo laiks ir pārāk vērtīgs. Ir jānebaidās no sāpēm un vilšanās, jo tikai riskējot var kaut ko vinnēt. Tātad - saņemt drosmi un - uz priekšu dzīvē!!!
Laikam to sauc par sava veida iemīlēšanās sajūtu, jo citādi es to nespēju izskaidrot. Iemīlēšanās cilvēkā liek iemīlēties pašā dzīvē, iemīlēties laikā, ko pavadi kopā ar to otru personu. Vai var iemīlēties 2 cilvēkos vienlaicīgi? Un pie tam - katrā savādāk? Šķiet, ka tieši tas ar mani ir noticis. Es bezgalīgi ilgojos pēc viņiem abiem, bet zinu, ka, ja būtu jāizvēlas, ņemtu tikai vienu. Pagaidām ir 2. Ir cerības, ir vēlmes. Nav nekādas nojausmas par nākotni. Es pat vairs nespēju sevi ienīst, jo viss, pilnīgi viss, kāpēc eksistēju, kāpēc kaut ko daru, ir veltīts tikai viņiem. Viens - īsts džentlmenis un lielisks draugs, kas dod siltuma, drošības un miera sajūtu, bet otrs - kvēlojoša zvaigzne, kas liek manai sirdij liesmot un manam prātam traukties nezināmās tālēs. Es vēlos abus, taču neizlēmības manī nav. Ja viens no viņiem salauzīs manu sirdi, es patveršos pie otra. Es jūtu, kurš varētu būt tas lauzējs, bet tik un tā nespētu viņam pretoties, pat ja zinātu nelaimīgu beigu tuvošanos. Viņi ir mani piecēluši no miroņiem un atdevuši ticību un cerību, bet kuram būšu lemta es, to zina tikai Kosmoss... Varbūt nevienam... |
|
|
