| Ko es daru? |
[Jul. 3rd, 2007|11:01 pm] |
| [ | mood |
| |  guilty | ] |
| [ | music |
| | Radiohead - Selections from LP7 | ] |
Dzīve manā prātā. Dzīve Internetā. Viss, ko es varētu darīt, ko varētu piedzīvot un just - viss notiek manī un daļēji tiek izspēlēts virtuālajā telpā. Kāpēc? No kā es bēgu, no kā baidos?
Neticu cilvēkiem, neticu laimīgai ģimenei, neticu veiksmīgām attiecībām, neticu, ka pasaulē eksistē taisnīgums un godīga samaksa par padarīto, neticu saviem spēkiem, neticu, ka kādreiz kaut kas mainīsies.
Vēl joprojām nesaprotu, kādēļ atrodos šeit... Likās, ka esmu to noskaidrojusi, bet nekā...
Kāpēc cilvēki ir tik sekli, nejūtīgi, vienaldzīgi, augstprātīgi, egoistiski, melīgi? Kāpēc cilvēki krāpj? Kāpēc grib tikai izmantot?
Vienmēr esmu vēlējusies atrast kaut ko īstu priekš sevis - pārliecību, draugus, darbu, profesiju, dzīves filozofiju. Tā, lai varētu uz to visu balstīties, lai rastu tajā spēku. Meklēju ko īstu, tikai mani turpina dzīt kā naglu grīdā un liet samazgas uz galvas. Un es vairs neticu nekam. Rezultātā - kad parādās iespēja tikt pie kaut kā īsta un patiesa, es to vairs nespēju, jo realitātes tuvošanās un tuvums mani šausmina. Es atceros VISU - sāpes un vilšanās, apmelojumus un pārmetumus, katru cilvēku, kas man nodarījis pāri. Arī tad, ja kāds nav izturējies ļauni pret mani, neticu viņam.
Vēl joprojām izvairos no dzīves. Nemeklēju darbu, nesatiekos ar draugiem sabiedriskos pasākumos (izņemot, kad kāds atbrauc pie manis ciemos), šķiet, ka arī izglītošanos turpināt nespēju saņemties, kaut gan tas taču IR svarīgi. Baidos pat iziet no mājas uz pāris minūtēm, jo liekas, ka notiks kaut kas nepatīkams. Lēnā garā pārvēršos par antisociālu būtni, kas sazinās ar pasauli virtuāli, dažreiz telefoniski un caur tuvākajiem ģimenes locekļiem. Šķiet, ka mani asprātīgākie teksti parādās čatā, jo dzīvē pateikt cilvēkiem ko tādu nespēju.
Internetā ir tik daudz mūdžu, bet pa retam gadās sastapt arī kādu tīrradni. Ilgu laiku kontaktējoties, rodas pārliecība, ka varbūt beidzot būšu atradusi ko īstu. Tajā brīdī vēlēšanās sākt DZĪVI ir reibinoša. Es pat sāku plānot atgriešanos realitātē. Un tad - jūtot īstenības garšu jau tikpat kā uz paša mēles gala - es atkal bēgu un atraujos, pieviļot tos, kuri nav to pelnījuši. Vainīga.
Vainīga pie tā, ka pati rīkojos riebīgi.
Un tāpēc šovakar es atzīstos, ka esmu grēkojusi, būdama divkose pati pret sevi. Pārāk daudz pretrunu manī, lai spētu tikt ar tām galā. Pārāk daudz neviendabīguma. Mana pagātne veidojusi mani tādu, kāda esmu šobrīd. Pagātni nevar aizmirst, tā nāk man līdzi ik brīdi. Tik reti notiek tā, ka aizmirstos, lai pēc tam brīnītos par sevi vai nožēlotu savu rīcību.
Es lūdzu piedošanu (kaut gan nezinu, kam)
par to, ka moku sevi,
par to, ka neizmantoju to, kas man dots šajā dzīvē
par to, ka mānu tos, pret kuriem man būtu jābūt atklātai...
Bet es nelūdzu piedošanu par to, ka vēlos mirt, jo NĀVES PATIESĪBĀ NAV. |
|
|
