INTO THE BLUE - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
virgo

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Atkal ir tā... Jul. 3rd, 2008|04:54 pm

virgo
Ir tā, kā bija. Tā, kā kādreiz jutos. Tik īsti. Jūtos piekalta šeit lejā ar sāpēm, bet vienlaikus sirds un prāts lido kaut kur kosmiskās dimensijās, apcerot visus iespējamos "ja, nu..." variantus.
Viņš ir šeit. Tepat šajā pilsētā - tuvu, bet nesasniedzams. Sākotnēji likās, ka viņš ir kaut kas pilnīgi nepieņemams, dīvains, neizskatīgs. Bet 1 nedēļas laikā viss izmainījās. Es redzu to viņu, kas nav ārējais veidols. Redzu viņa būtību. Un šī būtība ir skaistākais, ko esmu redzējusi.
Iedomājoties par viņu, aizmirstu visu un realitāte vairs neeksistē. Smaidu uz ielas kā bērns. Sirds sitas stipri un brīžiem sāpes ir neizturamas.
Varētu viņam pateikt: "Dari ar mani visu, ko vēlies, pilnīgi VISU". Es ļautu sevi kaut spīdzināt, skūpstītu viņa rokas, skatītos viņa acīs un būtu laimīga.
Kad skatos uz viņu, nespēju novērsties. Viņa acis ir kā 2 dziļi ezeri, kuros var gremdēties, nemanot, kā paiet laiks.
Viņa ārējie trūkumi, kam citos gadījumos būtu piesējusies līdz vājprātam, tagad liekas nebūtiski un nemanāmi.
Mana 1. mīlestība 14 gadu vecumā bija kāds, kuram biju vienaldzīga. Toreiz sāpēs un ilgās dzīvoju vairākus gadus. Un šobrīd jūtas ir tikpat spēcīgas, kaut gan cilvēks ir cits un viņš ir pieejams. Satieku viņu, varu pieskarties, noskūpstīt, ieelpot viņa smaržu un klausīties viņa balsī. Varu samīļot, nebaidoties, varu teikt visu, kas uz sirds, un zinu, ka viņš sapratīs. Mēs runājam vienā valodā.
Diemžēl nezinu, kā būs tālāk un vai vispār būs. Viņš ir tas, ko vēlos vairāk par visu - vismaz pašreiz - bet viņa iepriekšējo attiecību smagums un sāpe vēl velkas līdzi. Viņš grib to aizmirst, grib palikt ar mani, bet tas viss vēl pagaidām ir procesā. Nezinu, vai process turpināsies un vai es viņa sirdī ieņemšu pietiekami nozīmīgu vietu, lai viņš piedāvātu man vairāk par burvīgām tikšanās reizēm.
Tā vien liekas, ka sajukšu prātā, ilgojoties un neziņā garīgi sitot sev. Baidos viņu aizbaidīt, pārāk uzbāzties, kaut varētu sūtīt sms vai zvanīt viņam katru dienu. Viņa plānotie komandējumi šovasar man liekas kā ļauns murgs, kas mūs šķirs.
Tik sen tā nav bijis. Esmu bijusi iemīlējusies vairākas reizes, bet nevienu reizi tik spēcīgi kā pirms 10 gadiem. Un tagad ir analoģiski spēcīgas jūtas. Es to vienkārši zinu. Ar katru reizi, kad satieku viņu, iemīlēšanās sajūta pieaug spēkā. Jau tagad zinu, ka riskēju. Ar visu savu sirdi. Viņš var nekad neiemīlēties manī tik spēcīgi, kā tam būtu jābūt. Un tad viens mīlēs vairāk, bet otrs - mazāk. Ja tevi mīl vairāk, sajūta nav slikta, lai gan savā ziņā ir nepilnīgu attiecību apziņa. Bet, kad tu mīli vairāk, sāp vai viss ķermenis. Kas notiks, ja jūtas nebūs abpusējas? Kas notiks, ja mana sirds atkal salūzīs?
Scenārijs, protams, nav grūti iedomājams, ņemot vērā pašreizējo situāciju.
Man ir cilvēks, kurš mani mīl un kuram esmu pieķērusies, nespējot viņu pamest. Šajās attiecībās ir daudz negatīvā, bet arī pozitīvā. Esam kopā jau gandrīz gadu, viens otru pazīstam un pierasts, ka neesmu viena. Toreiz, kad iemīlējos izmantotājā un ļāvu sevi apmānīt, viņš bija mans balsts un atkāpšanās ceļš, pats par to nezinot. Un tagad būs tāpat. Ja sabrukšu pīšļos, viņš mani lāpīs, un es sēdēšu kā nopērts suns pie viņa. Ja viņam būtu kaut mazākā nojausma par to, ko daru un kas notiek manā sirdī... Jau agrāk meloju viņam, bet tagad tas ir dubultā. Drīzāk jau trīskārši, jo meloju viņam divreiz vairāk, bet meli tiek arī manu jūtu objektam, kurš uzskata, ka esmu brīva meitene.
Dubultā morāle, kas padara mani par krāpnieci, meli un nicināmu cilvēku. Tādu, kādus pati vienmēr esmu ienīdusi un nesapratusi. Loģiski jau spēju izskaidrot savas rīcības iemeslus - ja vienas attiecības sabruktu, man paliktu otrās. Savukārt, ja otras attiecības kļūtu pietiekami nopietnas, es varētu droši tajās ieguldīt sevi. Un tomēr... Tā nedrīkst. Par to var saņemt sodu. Jo patiesībā es riskēju sāpināt 2 cilvēkus un noteikti sāpināšu vismaz vienu no viņiem.
Visļaunāk būtu, ja viņi abi uzzinātu viens par otru, jo tad man vairs nebūtu ne draudzības, ne mīlestības, ne rūpju...
Ir grūti. Bet man tas nebūtu jāsaka. Neesmu tiesīga sevi žēlot, jo šī situācija ir manis pašas radīta un turpināta un sekas es apzinos ļoti labi.
Un šis nav vienīgais risks. Otrs ir tas, ka es jūtu, ka arvien spēcīgāk pieķeros cilvēkam, kurš acīmredzot pagaidām vēl nav izpratis savas jūtas pret mani. Līdz ar to es it kā planēju kaut kur starp debesīm un elli, žonglēju uz naža asmens. Un to, vai celšos augšā jeb kritīšu, smagi atsitoties, nezinu.
Es varu iegūt visu un varu zaudēt visu. Kā liktenis būs lēmis, tā notiks. Bet bailes ir lielas un sāpes arī.
link Read Comments

Reply:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: