|
Apr. 2nd, 2007|01:15 am |
|
Ir pagājuši tieši 4 gadi, kopš pēdējo reizi biju uz randiņu. Un šodien bija tā diena, kad atkal uz pāris stundām satiku kādu cilvēku, parunājos un vēlāk izdarīju secinājumus. Tik daudz kas ir noticis pa šiem gadiem. Esmu mainījusies. Toreiz pat nebūtu varējusi iedomāties, kas no manis izveidosies, kāda es kļūšu. Ja būtu zinājusi, negribētu dzīvot tālāk nevienu brīdi. Vairs nav nekādu ilūziju un sapņu, ir tikai vilšanās, nepiepildītas cerības, bailes, nepārliecinātība, vientulība, totāls mīlestības trūkums, naids pret sevi un pasauli, nespēja adaptēties dažādās situācijās, nespēja uzticēties, nebeidzamas šaubas... Man vairs negribējās būt vienai un redzēt, ka apkārt nav neviena, kurš būtu manis vērts. Es noformulēju to, kādam būtu jābūt tam īstajam cilvēkam. Un dīvainākais ir tas, ka liktenis (ja to tā var saukt), atsūtīja man šo cilvēku. Izrādījās, ka esmu aizmirsusi tikai tādu niecīgu sīkumu kā palūgt liktenim to, lai arī es būtu šī īstā cilvēka vērta... Izrādījās, ka manis sastaptā persona ir ideāls, bet es neesmu ideāls šai personai... Man vajadzētu būt gudrākai, pieredzējušākai, interesantākai, drošākai, brīvākai, asprātīgākai... Un es tāda neesmu. Vai tas cilvēks to jau apzinās? Nezinu. Bet to noteikti apzinos es. Un man ir kauns par sevi, par to, ka visu šo laiku esmu uzskatījusi sevi par tik labu, lai prasītu liktenim tādu balvu kā tas cilvēks. Ko gan es tik lielisku esmu izdarījusi, lai būtu ko tādu nopelnījusi? Neko. Man šķiet, ka liktenis tādējādi parāda man, ko es vēlos, bet nevaru dabūt, kā arī iemeslus, kāpēc nevaru dabūt. Man ir jāmainās, un tikai tad, kad mana vērtība atbildīs attiecīgajam koeficientam, mani apbalvos. Bet līdz tam man jādzīvo ar domām par kaut ko skaistu un neiegūstamu, ar atmiņām par tikšanos, kas varēja kļūt par kaut ko vairāk, bet nekļuva... |
|