| Mele un cilvēki |
Aug. 6th, 2007|12:42 am |
Es esmu mele. Mele, mele, kartupele. Meloju visu laiku - pārsvarā mātei, bet, ja nepieciešams, arī citiem. Hroniski, neatgriezeniski un pašsamaitājoši. Kāpēc es tā daru? Vai nebūtu vienkāršāk un vieglāk teikt taisnību?
Un vēl es regulāri kaut ko slēpju no citiem. Idejas, plānus, vēlmes, noslieces, darbības. It kā es nespētu normāli eksistēt bez slēpšanas un kaut kāda mistiska noslēpuma turēšanas sevī.
Bez tam es esmu neiedomājami pretrunīga. Stāstu visu par sevi visiem, kam vien nav slinkums klausītes un deklarēju, cik atklāta ir mana būtība, bet tajā pašā laikā tā taču nav...
Noslēpumainajai melei šodien un vakar bija interesanta diena (jeb dienas). Divi randiņi ar cilvēku, kas ir daļēji zināms, bet daļēji vēl joprojām mīkla. Un nav skaidrs, kāpēc vispār satikos, vai mani viņā kaut kas saista, vai tam visam iespējams kāds turpinājums. Pirms tam 2 reizes satikos ar citu cilvēku, raisot sevī zināmas atklāsmes. Gribas jautāt - vai pasaulē tā ir iekārtots, ka tu kādu vai kaut ko meklē, ej viņu satikt un centies viņā saskatīt ko īpašu? Bet varbūt viss patiesībā ir tikai čats? Varbūt visa dzīve ir tikai čats. |
|