| |
[Apr. 2nd, 2007|05:39 pm] |
| [ | mood |
| |  sad | ] |
| [ | music |
| | Mylene Farmer | ] |
Kāpēc liktenis neļauj man beidzot izvēlēties ceļu, pa kuru iet? Zināms, ka ir 2 ceļi - šīs Zemes dzīve un atteikšanās no visa. Viens vai otrs. Bet man jāatrodas pa vidu bez iespējām kaut ko mainīt. Kad izvēlos Zemes dzīvi, man no tās nekas netiek dots. Kad izvēlos atteikties, pēkšņi iepazīstu cilvēkus vai nonāku situācijās, kas liek šaubīties par mana lēmuma pareizību. Biju noslēgusi savu sirdi jūtām, kļuvusi auksta un vienaldzīga, neko neredzoša. Man bija labi. Beidzot neko nevajadzēja, nekas nesāpēja. Ticēju, ka atlikušais man uz Zemes lemtais laiks būs jāpavada tieši tā - mehāniski izpildot visu, ko cilvēki dara, līdz pienāks beigas. Biju samierinājusies. Biju gatava atteikties un aiziet. Un atkal liktenis sadomāja paspēlēties ar mani - parādīja man, ka tas, kam gatavojos teikt "nē", ir kaut kas tik fantastisks un īsts, ka pārspēj vienaldzības važas. Tagad patiešām esmu uz Zemes - esmu dzīvē. Važas ir nokritušas, acis atvērušās, visa pasaule sauc mani. Es varētu doties pie tās, ja vien ne kārtējais nežēlīgais joks - you can see, but you can't touch. Jūtu ir tik daudz, tās plūst pāri malām, bet nevienam tās nav vajadzīgas. Neviens nevēlas tās saņemt no manis. Sirds asiņo, brūces ir atkal vaļā. Abpusgriezīgs duncis ietriekts pašā vidū. Cerību nekādu. Ja man nav lemts piedzīvot laimi, tad kāpēc liktenis mani tā sāpina? Vai tas tīksminās, redzot manas asaras? Vai tas grib, lai izrauju sirdi no krūtīm un sadedzinu sārtā? |
|
|
