| Par Tevi |
Aug. 30th, 2007|07:19 pm |
Kas ir mana sirds? Tikai muskulis. Kas ir jūtas, kur tās rodas? Kas ir mīlestība? Ķīmiska reakcija smadzenēs, reaģējot uz citas personas feromoniem...
Bet es jūtu tā... Tikai Tev. Visu iekšā plēš uz pusēm. Nespēju ne gulēt, ne ēst, ne koncentrēties. Neko negribu, tikai Tevi. Viss vienalga. Tavs attēls manā prātā kā iededzināta uguns zīme. Tavs pieskāriens un elpa. Tavi mati un acis, ādas siltums. Jūku prātā bez Tevis, bet neko nespēju mainīt. Baidos rīkoties muļķīgi, kļūt par apsmieklu, pārprast to, kas bijis starp mums. Nav nekādu cerību, bet varbūt ir? Tu neko neteici, lai gan kaut ko teici. Bet es baidos noticēt, ka Tavi vārdi bija patiesība, ka esmu Tev kas vairāk par fiziskas iekāres objektu. Man nav nekādas sajēgas par attiecībām, par to, ko citi saprastu uzreiz. Es tikai maldos sava prāta tumšajos labirintos un degu savas sirds spožajās liesmās. Esmu kā krītoša zvaigzne. Priekšā tikai tumsa. Es sairšu pīšļos bez Tevis. Iemīlējusies kā naiva muļķīte. Tu varbūt jau sen izklaidējies ar citām, esi aizmirsis manu vārdu un izdzēsis telefona numuru. Es zinu, ka ir iespēja, kā mēs varam satikties, bet kāpēc Tu neesi tas, kurš piezvana? Ir tik grūti gaidīt, pārāk grūti. Katra diena, ko dzīvoju, ir veltīta Tev - no rīta mostos ar Tevi un vakarā eju gulēt ar Tevi. Vakar tā sāpēja aiz ilgām pēc Tevis, ka visu nakti nespēju aizmigt. Likās, ka salūzīšu tūkstoš gabaliņos, ka mani žņaudz, ka nevaru paelpot, jo Tevis nav, ir tikai neziņa. Šodien ir asaras un varbūt būs arī nazis. Kāda gan nozīme tam, cik rētu vēl paliks... Ja vien Tu sauktu, es lidotu vēja spārniem pie Tevis. Ja vien... Bet Tu nesauc... |
|