| Par pārmaiņām un par to, ka ir lietas, kas nekad nemainās |
Feb. 4th, 2008|02:03 pm |
Mēs satikāmies. Likās, ka viss ir tik... Nu, tik... Bija skaista fotosesija, likās, ka kļūšu par kaut ko vairāk - pasaulei, sev un Tev. Bija Tavi komplimenti, pieskārieni. Es jutos skaista. Alkohols... Nezinu, cik Tu izdzēri. Šķiet, ka es izdzēru pārāk maz, lai neatcerētos visu līdz pēdējam sīkumam. Kad visi aizgāja, Tu uzmācies. Neatlaidīgi. Gribēju runāt, jautāt Tev par visu, just saikni. Tu atbildēji. Paldies kaut vai par to, kaut gan - cik tajā bija patiesības, man nav ne jausmas. Tavi vārdi - "cik ilgi tad gaidīsi", "tu tik daudz esi palaidusi garām", "tā notiek tikai pasakās" u.tml. - likās vietā. Bet tagad zinu, ka tā nebija.
Mans pirmais sekss. Vai drīzāk - padošanās nemitīgajai uzmācībai no Tavas puses. Cerība, ka būs kaut kas vairāk un ka Tev patiešām kaut ko nozīmēju. Viss izrādījās māņi. Tu izdarīji visu, ko gribēji, neklausoties manī, neinteresējoties par to, kā jūtos. Tu biji pamatīgi iereibis, visu nakti Tev kāds zvanīja un sūtīja īsziņas. Tu negribēji izslēgt TV un gaismu. Atnesi man salveti, kura nebija vajadzīga. Nekādas kontracepcijas. Tavi pieskārieni bija maigi, bet ne Tu. Tev bija vienalga. Vēlāk braucām pie Tevis uz dzīvokli. Tu uzdāvināji rozes, kuras novīta jau nākamajā dienā... Aizgājām gulēt, bet pirms tam Tu vēlreiz izdarīji visu - visās pozās, kādās to vēlējies. Atkal mans "nē" paslīdēja garām Tavām ausīm. Man gribējās kliegt aiz sāpēm, bet es cietu klusu un paslēpu seju, lai Tu neredzētu, kā mokos. Kad Tu pēc tam momentā aizmigi, es klausījos Tavā elpā un raudāju aiz laimes. Kāda muļķe... Tu man biji dārgāks par visu pasauli, man šķita, ka esi vienīgais un īstais, ka esam dvēseļu radinieki. Es lidoju neaprakstāmā paradīzē. Mājās skatījos uz mirstošajām rozēm un raudāju. Mani plēsa pušu. Gribēju būt pie Tevis vai mirt bez Tevis. Apsvēru domu par pašnāvību. Ilgi sāpēja sirds, bet pamazām nomierinājos.
Pagāja nedaudz vairāk par mēnesi. Tu atkal aicināji satikties. Gaidīju Tevi visu vakaru. Braucām pie Tevis, runājāmies. Viss likās tik skaisti, tik ideāli. Es sapratu Tevi, Tu - mani. Šoreiz Tu biji tik maigs, tik uzmanīgs. Tas vairs nebija sekss, bet īsta making-love. Atkal nekādas kontracepcijas. Uzticējos Tev. Agri no rīta devos mājās, vēlāk satiku Tevi pie kopīgas paziņas. Likās, ka esi atbraucis, lai redzētu mani nevis paziņu. Biju laimīga. Smaids bez iemesla.
Un vairs nekā. Satiku Tevi, aizbraucot pakaļ bildēm. Runāju ar Tevi par darbu (noklausoties piedāvājumus, likās, ka Tev nospļauties par mani, jo cilvēks, kam būtu jūtas pret mani, ko tādu nepiedāvātu). Atkal tikāmies kārtējā bilžu apskatīšanas reizē. Kāda meitene flirtēja ar Tevi un grābstījās. Mana sirds salūza tūkstoš gabaliņos, turējos, lai neraudātu. Tā sāpēja...
Laiks nestāv uz vietas. Kamēr Tevis nebija, tikos ar citu. Ar puisi, kurš aizvakar atzinās man mīlestībā. Viņš lāpīja mani, nezinot, ko lāpa. Jūtas pret Tevi izplēnēja kā ogles kamīnā. Palika tukšums un trula sāpe. Reizē ar Tevi parādījās bulīmija, kas pieņēmās spēkā. Cīnījos, cenšot saprast, kāpēc. Kādu nakti nāca atklāsme, ka ienīstu sevi. Ienīstu, jo jūtos netīra un sabojāta.
Vienmēr esmu noliegusi ideju par princi baltā zirgā, kas satiek pelnrušķīti, aizved uz pili un viņi dzīvo laimīgi. Tomēr šī ideja kaut kur dziļi manī ir eksistējusi. Sapratu, ka vairs neesmu derīga princim, jo pelnrušķīte bija tīra, bet es esmu aptraipīta. Tu mani aptraipīji. Pirms Tevis es biju pati. Tagad esmu kaut kas pretīgs, kas izlīdis no zaņķa. Nespēju to notīrīt no sevis. Un neticu, ka tāda būtu vajadzīga kādam. Kuram princim vajadzīga pelnrušķīte, kas viņu nesagaidīja? Man likās, ka Tu esi mans princis, kura dēļ darīšu visu. Bet Tu biji mans apmānītājs, izmantotājs un cilvēks, kas piespieda mani rīkoties pret mani pašu, pret maniem principiem.
Kā lai tālāk dzīvoju? Kā lai salieku sevi kopā? Kā lai atrodu sevi atkal no jauna? Kas es tagad esmu? Kā man samierināties ar notikušo? |
|