| Svētdienas garīgās paģiras |
[May. 13th, 2007|03:34 pm] |
Vakar dabūju kārtējo reizi stāstīt par sevi. Atkal bez rezultātiem. Atkal. Liekas, ka cilvēkam interesē, bet laikam jau ne. Varu stāstīt, kam gribu, seko vieni un tie paši padomi, ieteikumi, bezjēdzīgi vārdi ar ideju - gan jau būs labi. Gan jau... Kāda velna pēc? Kas vispār var būt labi?
Ja esam piedzimuši uz šīs pasaules, tad tāpēc, lai ciestu. Pa mums bradās, spārdīs, izvārtīs dubļos, izdrāzīs, samaitās, salauzīs, piespiedīs atkāpties no visiem principiem un vērtībām un sākt atkal no gala neskaitāmas reizes, līdz nekas no mums vairs nebūs palicis pāri. Nebeidzamais karmas atdzimšanas cikls. Sods par pagātnes grēkiem. Pašnāvību taisīt nav jēgas, jo tā būtu tikai īslaicīga izbēgšana no mācības, kura pēc tam tik un tā būtu jāpiedzīvo nākošajā reinkarnācijā.
Šorīt pamostoties sapratu, ka patiesībā nevienam nav nekādas sajēgas par to, kas manī notiek. Tie citi var tikai pateikt, lai vainoju sevi visā, kas notiek, lai mainu sevi, lai piemērojos un izbeidzu meklēt neesošus ideālus, neeksistējošas un neiespējamas draudzības, darba, laimīgas ģimenes un attiecību formulas - utopiskas idejas.
Bet patiesība ir tāda, ka kristālisko vibrāciju bērni nevar mainīt savu emocionalitāti, nevar kļūt par cietiem "mūru lauzējiem" ar biezu ādu. Viņi ir un paliks maigas dvēseles, kas nespēj saprast agresiju un pasaules haosu, visas negatīvās cilvēku īpašības un ārkārtīgo ļaunumu, kas caurstrāvo tik daudz ko. Viņi dāvā beznosacījuma mīlestību un atdod sevi visu. Un, ja viņus sāpina, tad viņi tiek sagrauti - garīgi un fiziski.
Vienīgais, ko varu darīt, ir pēc iespējas palīdzēt cilvēkiem, dziedinot viņus (jo tāda galu galā ir mana misija uz Zemes), un censties pasargāt sevi no negatīvajām enerģijām (diemžēl tas nozīmē norobežošanos no pasaules un cilvēkiem, bet citādi nav iespējama pašsaglabāšanās)... |
|
|
