kā es iepazinos ar Andri
vienreiz bija tā. draudzenei bija vārdadiena, un es tieši nesen biju atbraukusi uz rīgu, vēl tādā laika zonu pārmaiņu dullumā aizgāju uz vienu no tiem rīgas džeza bāriem, kur viņai bija rezervēts galds. koncertam vajadzēja sākties deviņos vakarā, bet pati jubilāre ar ģimeni un citiem viesiem vēl bija operā, tādēļ palūdza mani atnākt laikus, lai nav tā, ka rezervētais galds stāv tukšs. viņa brīdināja, ka atnākšot arī radinieks andris un varbūt vēl kāds, un lai es izklaidējot viesus.
galds bija smuki saklāts ar ziediem, svecēm un šampanieti. mūziķi jau bija savās vietās. apmeklētāja tikpāt kā neviena. un tad atnāca Andris. Kivičs. un sākās koncerts. ļoti melodisks un romantisks. mēs neveikli risinājām sarunu. koncerts beidzās. joprojām neviena cita pie mūsu galdiņa nebija. un mēs joprojām neveikli sveču gaismā dzērām šampanieti un mēģinājām atrast kopīgu sarunu tēmu. mazliet izbrīnīti mūs vēroja mūziķi. kad atnāca jubilāre ar kompāniju, man jau bija jādodas prom. tāds lūk man bija romantisks vakars divatā.