mama drama ([info]virginia_rabbit) rakstīja,
@ 2007-07-19 13:56:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
ja es nebūtu aizbraukusi uz Salu, iespējams, nekad tā arī nebūtu uzzinājusi, kas ir īsta vientulība, un par vientulību sauktu to, kas tā nemaz nav. kas vientulība ir? vientulība ir ēst katru dienu gatavas, iesaiņotas porcijas no tuvējā veikala, kur tās pieved vienreiz dienā no kombināta, bet ticēt, ka tām ir kāds sakars ar to sirmo pārdevēju, kur dažreiz naktīs tur strādā un tev uzsmaida, kā gribēdama jautāt ko vairāk par - dakšu vai kociņus?
iet tai porcijai pakaļ tad, kad jau vairāk nevar izturēt, jo saproti, ka griežas galva no tā, ka neesi paēdis, nejau tāpēc, ka tev gribās ēst. ilgākam laikam iepirkti produkti tā arī sažūst ledusskapī, jo tev spiežas kaklā kamols - visas porcijas ir domātas diviem. var jau sadalīt sevi uz pusēm - šodienai un rītdienai.. var jau visas "vientulības" šai tekstā aizstāt ar vārdu "brīvība". negribēju izklausīties ciniska.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]vedjmah
2007-07-19 14:48 (saite)
ehh. jā, atpazīstu. bet.. vai nava tā, ka ir lietas/norises/momenti, kas kompensē kārtējo sažuvušo ķirsīštomātu paku, pusizdzerto vīna pudeli? Nu tur.. whatever. Kas tev tur lokālai specifikai... 'saule pār Fudzi' tipa alegorijas.. es sevi aizbāzu ar StatenIsland pludmali, visādiem koncertiem Unionskvērā, ikrīta taimskvēra panorāma, prāmīts..

Vienīgi, lūk. Kopš esmu atpakaļ, mentāli nekas nav mainījies. Ar katru nākamo dienu vientulība iegūst plašākus apjomus, nupat jau gandrīz vairs nekas to neizsmeļ. Es tagad protu tā justies arī kakbi vissirsnīgāko ļaužu pulkā un vistuvāko cilvēku intimitātē. Možka tas pāries, es nez. Bet tādu nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka tas ša beigsies - nav. Viņa ienāca un turpina dominēt.
Nupat man šķiet, ka es daudz 'īstāk' dzīvotu, ja būtu tur atpakaļ - reālajā vienatnē, jo ir tik awkwardi izjust visu to pašu, formāli esot ar kautko.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2007-07-19 14:57 (saite)
nezinu, mani konkrētajā mirklī neaizrauj pat lietas, kas parasti it kā patika. vienīgais, kas patīk, ir darbs.. nosauksim to tā. nu, tā mācīšanās, tipa. bet līdzko paceļ acis uz pasauli, tā pizģec - jā, pat tik daudz kā līdz tam pašam veikalam ejot, tā pasaule sabiedē.
es nebiju domājusi, ka nonāks šitik tālu, jo pirms tam es biju tāda baigi mundra tomēr. no otras puses man ir vienmēr bijusi nosliece uz šito nolīšanu un paslēpšanos. bet kaut kā agrāk es to savienoju tomēr ar iešanu laukā - tā pusi uz pusi. tagad līdz manīm daže ņe dozvoņišsja.
es pieļauju, ka būs atkal citādāk. bet nu šodienas stopkadrs ir šāds, jā. bet es jau nekur nestāvu, eju uz priekšu. pat ja sēžu uz vietas.
nē, nu, es joprojām tomēr spekulēju ar kaut kādām sajūtām. stāvu tai istabā un mahājos ar rokām. ir jau būts pilnīgā di*sā. es zinu, ka būs arī savādāk. tikai jāsaņemās un atkal jāsalūst. vajag labu piemēru [kur lai dabū?] vajag arī kick in da ass.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?