nezinu, mani konkrētajā mirklī neaizrauj pat lietas, kas parasti it kā patika. vienīgais, kas patīk, ir darbs.. nosauksim to tā. nu, tā mācīšanās, tipa. bet līdzko paceļ acis uz pasauli, tā pizģec - jā, pat tik daudz kā līdz tam pašam veikalam ejot, tā pasaule sabiedē.
es nebiju domājusi, ka nonāks šitik tālu, jo pirms tam es biju tāda baigi mundra tomēr. no otras puses man ir vienmēr bijusi nosliece uz šito nolīšanu un paslēpšanos. bet kaut kā agrāk es to savienoju tomēr ar iešanu laukā - tā pusi uz pusi. tagad līdz manīm daže ņe dozvoņišsja.
es pieļauju, ka būs atkal citādāk. bet nu šodienas stopkadrs ir šāds, jā. bet es jau nekur nestāvu, eju uz priekšu. pat ja sēžu uz vietas.
nē, nu, es joprojām tomēr spekulēju ar kaut kādām sajūtām. stāvu tai istabā un mahājos ar rokām. ir jau būts pilnīgā di*sā. es zinu, ka būs arī savādāk. tikai jāsaņemās un atkal jāsalūst. vajag labu piemēru [kur lai dabū?] vajag arī kick in da ass.