ehh. jā, atpazīstu. bet.. vai nava tā, ka ir lietas/norises/momenti, kas kompensē kārtējo sažuvušo ķirsīštomātu paku, pusizdzerto vīna pudeli? Nu tur.. whatever. Kas tev tur lokālai specifikai... 'saule pār Fudzi' tipa alegorijas.. es sevi aizbāzu ar StatenIsland pludmali, visādiem koncertiem Unionskvērā, ikrīta taimskvēra panorāma, prāmīts..

Vienīgi, lūk. Kopš esmu atpakaļ, mentāli nekas nav mainījies. Ar katru nākamo dienu vientulība iegūst plašākus apjomus, nupat jau gandrīz vairs nekas to neizsmeļ. Es tagad protu tā justies arī kakbi vissirsnīgāko ļaužu pulkā un vistuvāko cilvēku intimitātē. Možka tas pāries, es nez. Bet tādu nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka tas ša beigsies - nav. Viņa ienāca un turpina dominēt.
Nupat man šķiet, ka es daudz 'īstāk' dzīvotu, ja būtu tur atpakaļ - reālajā vienatnē, jo ir tik awkwardi izjust visu to pašu, formāli esot ar kautko.