ļoti slikti.
tā kā pirmdien no rīta kaut kur Ziemeļu jūrā bija vētra, reiss no Islandes aizkavējās vairākas stundas un Berlīnē mēs ieradāmies precīzi 5 minūtes par vēlu, lai paspētu uz nākamo transportu. bija jau vēla nakts, tāpēc izdomājām braukt ar pirmo rīta vilcienu Rīgas virzienā (jo šausmīgi vairs negribējās nekādus hoteļus, hostelus vai nedod dievs viesu namus ar tv istabu), pārnesām visas smagās somas šķērsām pāri pilsētai uz ostbanhof, kur 4:17 bija paredzēts vilciens, taču .. tas salūza, to ieputināja vai kā man stāstīja - to saspridzināja - un mēs dabūjām vēl ļoti ilgi nīkt līdz nākamajam, ar kuru varēja nokļūt varšavā. bija pārāk auksts, lai gulētu, tāpēc es liku visas cerības uz vilciena kajīti, kurā braucām kopā ar 2 ūsainiem tadžikiem - tēvu un dēlu, kas visu ceļu lobīja apelsīnus. tēvs reizēm kaut ko murmināja, taču dēls klusēja un es jau gandrīz būtu iemigusi, ja nebūtu iekāpuši tēvs un dēls kašķu poļi, kas sāka kasīties jau tikko ieradušies. tādi totāli pāķi - situācija varētu būt, ka tēvs ved savu pieaugušo dēlu iepazīstināt ar pilsētas vecenēm, vest sabiedrībā vai ari iesniegt dokumentus augstskolā un tas dēls - sapucējies uzvalkā - visu laiku svarīgi un uzspēlēti skaļi kādam zvanīja un tā nedabīgi smējās un plīsa aiz lepnuma par savu ceļojumu.
karoče Varšavā pēc principā2 negulētām naktīm bija pavisam slikti, jebkādu informāciju stacijā par nokļūšanu tālāk mums liedza, un dusmīgi tikai uzbļāva "ņe razumeš!", beigās kaut kā noskaidrojām, ka vienā citā stacijā varot braukt ar autobusu, tad nogulējām visu dienu turienes caurvējā ar bomžiem un beigās kaut kā esam atkūlušies. sāp visas malas. fui.