Vegānblogs

Mēness krāteri un Marsa smilšu kāpas, iespējams, nav pirmās asociācijas, kas ienāk prātā, kad domā par vakariņām. Bet, ja mēs paskatāmies uzmanīgāk, tad redzam, ka cilvēce jau sen dzīvo ar kosmosa ēdiena fantāziju. Pulverī pārvērsts kartupelis, hermētiski iespiests metāla tūbiņā, šķiet kā parodija par to, ko nozīmē „maltīte”. Un tomēr – vai tas patiesībā nav vistīrākais ēdiena kodols, atbrīvots no visa liekā?

Ja uz Zemes kāds lepni saka: “es ēdu tikai bioloģisko, no vietējā zemnieka saimniecības,” tad kosmonauts varētu atbildēt: “es ēdu tikai to, kas pārdzīvoja starta vibrāciju, radiāciju un vakuuma ietekmi.” Kura izvēle patiesībā ir autentiskāka? Vai speķa pīrāgs tiešām ir “īsts ēdiens”, ja to nevar noglabāt starp planētām ceļojošā noliktavā un vēl pēc diviem gadiem uzsildīt mikroviļņu krāsnī uz Marsa orbitālās stacijas?

Un te parādās jautājums par garšu. Mēs gadiem ilgi esam slavinājuši “garšīgo”, bet vai garša nav tikai ķīmisks signāls, kas smadzenēm liek pieņemt: “jā, šis bija ēdams”? Ja tā, tad kāpēc lai kosmosa želeja būtu mazāk cienījama par tavu tik ļoti loloto kartupeļu biezeni ar mērci? Turklāt, ironiski, gaļas mīļotāji paši kļūst par savdabīgiem astronautiem – viņi jau sen ēd nevis “dzīvnieku”, bet rūpnīcas produktu, kas tikai maskējas kā liellops. Speķa pīrāgs no veikala? Tas jau sen ir rūpniecības kosmosa produkts, tikai ar “lauku romantikas” uzlīmi.

Cilvēks, kurš lepni izmet: “Man garšo gaļa,” ir tāds pats kā kosmonauts, kurš, aizrijies ar tableti, paziņo: “Šis ir labākais stroganovs, ko esmu ēdis.” Vai tad tas nav smieklīgi?

Varbūt nākotnes supermarkets būs Mēness baznīcas krāterī ierīkots kiosks, kurā pārdos tieši to pašu, ko tagad: piena aizvietotāju, sojas nagetes, dīvainus pulverus. Tikai ar citu cenu un gravitatīvo pievienoto vērtību. Varbūt speķa pīrāgs arī tur būs, tikai neviens īsti neatcerēsies, kas tas bija – un kad kāds pacentīsies to atdarināt, tas jau būs kļūstis par tīru zinātnisko eksperimentu, gluži kā laboratorijā audzēta šūnu masa.

Bet, galu galā, varbūt tā arī ir jēga: noņemt ēdienam tās leģendas, tās fantāzijas, un palikt tikai pie tīrās barošanas. Jo garša ir tikai pieradums, bet ēdiens – tas ir degviela. Un kurš teica, ka degviela nevar būt kosmiski romantiska?

Pārtraukums bija, un tas vienkārši ievelkas, kā visi pārtraukumi. Sākumā domā – šodien nerakstīšu, gan jau rīt. Tad paiet nedēļa, tad mēnesis, un beigās pats esi pārsteigts, cik ātri izzūd ieradums. Bet ieraksti jau nekur nepazūd, tie gaida, kamēr atkal būs spēks kaut ko pateikt.

Šodien gribēju parunāt par gaļu kā normu. Jo īstenībā tieši tur arī ir tā problēma: gaļa ir tik dziļi iemarinēta sabiedrības apziņā, ka pat neviens īsti nepajautā, kāpēc tā būtu īpaši garšīgāka par jebko citu. Kad kāds uzdrošinās apšaubīt, vienmēr seko standarta atbilde – “nu, bet gaļa ir garšīga”. It kā tā būtu pašsaprotama aksioma, kas neprasa nekādus pierādījumus. Bet, ja ieskatās tuvāk, “garšīga” ir tikai aizstājvārds, kas apzīmē pieradumu, nostalģiju, tradīciju. Tas ir kā ar skolas ēdnīcas speķa pīrādziņiem – cilvēki viņus slavē ne jau tāpēc, ka tur būtu kāda dievišķa kulinārijas patiesība, bet tāpēc, ka bērnībā viņi šķita īpaši, ar to taukaino smaržu un sajūtu, ka “tā ir mājas garša”. Bet objektīvi raugoties – vai tiešām saķepušas rauga mīklas bumbiņas ar šausmīgi sālītu tauku gabalu iekšā būtu kulinārijas kalngals?

Un šeit arī sākas spēle ar aizvietotājiem. Cilvēks, kurš domā, ka gaļas “garšīgums” ir unikāls un neatkārtojams, kļūdās. Ne tāpēc, ka sojas desmaize būtu identiska desa, bet tāpēc, ka garšas kā tādas nemaz nav izolētas – tās dzīvo kombinācijās, garšvielās, kontekstos. Ja kādam patīk “garšīgs” karbonāde, tad, piedodiet, viņš ēd nevis “gaļu”, bet miltu–olas–eļļas–piparu un vēl miljona smalku ķīmisku sajaukumu kombināciju. To pašu kombināciju var uzmānīt ap jebko citu, un gala rezultāts būs tikpat “garšīgs”, tikai bez tā, ka tev jāpieņem vesela rūpniecības nozare, kuras pamatā ir lopu nogalināšana.

Protams, skeptiķi teiks – “bet vegānu pīrādziņš nekad nebūs īsts pīrādziņš”. Un tajā ir sava taisnība: nebūs. Bet jautājums ir – un kāpēc vajag, lai būtu? Vai tad kāds vispār, ja būtu iespēja pārrakstīt tradīciju grāmatu no nulles, izvēlētos par mūsu “nacionālo lepnumu” tieši speķa bumbu mīklā? Tā taču ir tīra nejaušība. Ja vēstures gaitā būtu izkritusi kāda cita kauliņu kombinācija, mēs šodien smaidīgi grauztu, piemēram, marinētas pupiņas rauga mīklā un sacītu – ak, šī bērnības garša! Tradīcija nav nekas vairāk kā rutīnas pagarinājums.

Un tad nāk brīdis, kad tu sāc pats eksperimentēt ar aizvietotājiem. Ne tādēļ, lai atdarinātu, bet lai pārspētu. Man ir bijis savs laiks ar sojas pienu, kad likās, ka tas ir vienīgais variants, un es centos sevi pārliecināt, ka jā, šis ir “pietiekami līdzīgs” govs pienam. Tagad es smejos – kāpēc vispār jābūt “pietiekami līdzīgam”? Kāda starpība, vai tas atgādina? Mandeles piens nav govs piens, bet tas ir pavisam jauns aromāts, kas piešķir kafijai citu dimensiju, kādu govs pienam nemaz nav spējas dot. Auzu piens ar savu graudaino siltumu brīžiem šķiet pat loģiskāks partneris kafijai nekā jebkas no dzīvnieku pasaules. Un sojas piens, kas sākumā šķita kā kompromiss, izrādās pietiekami spēcīgs pats par sevi – tas ne tikai “imitē”, bet piešķir ēdienam raksturu.

Tas viss pamazām liek saprast, ka runa nav par “aizvietošanu” – runa ir par izvēli. Tas, ko sabiedrība sauc par “normālu ēdienu”, ir tikai viens no iespējamiem garšas maršrutiem. Mēs varam piekopt citus, kas nebalstās uz to, ka dzīvība jāuztver kā izejmateriāls. Un, jā, protams, neviens nevar noliegt, ka gaļa izraisa spēcīgas fizioloģiskas reakcijas – sāļums, tauki, umami. Bet paskaties uz to filozofiski: ja tavs apgalvojums par “garšīgumu” balstās vienīgi tauku un sāls ietekmē uz nervu sistēmu, tad kur paliek brīvā griba, kur paliek kultūra, kur paliek cilvēka radošais potenciāls? Tad mēs taču kļūstam tikai par pavloviskiem suņiem, kas skrien pie bļodiņas pēc nākamā speķa kumosa.

Man šķiet daudz interesantāk teikt – pag, bet kāda jēga slavināt vienu garšu, ja pasaulē iespējams radīt bezgalīgi daudz? Jo katrs jauns piena aizvietotājs ir kā neliels filozofisks eksperiments – kas notiks, ja pamēģināsim auzas, riekstus, zirņus, kokosriekstu? Ko tas atklās par mums pašiem? Un tādā brīdī vecais “bet gaļa ir garšīga” izklausās nevis pēc stipra argumenta, bet pēc bērnišķīga pieķeršanās rotaļlietai, kas sen jau būtu jāatdod pagrabā.

Un tāpēc, lai cik banāli tas izklausītos, pēc katra jauna mēģinājuma ar kādu piena aizvietotāju es domāju: jā, te ir vēl viena iespēja atbrīvoties no tā speķa pīrādziņa ēnas, kas karājas pār mums kā tautiska svētā relikvija. Jo, varbūt, īstenībā tieši tā ir – garšas nākotne slēpjas nevis tajā, lai atkārtotu pagātni, bet lai izgudrotu kaut ko jaunu.

Un vērtējot šo visu ar manu īpašo mērauklu, kas šoreiz ir sojas nagetes, es teiktu, ka katrs mazais atklājums, katrs mandeles piena malks vai auzu kafijas putu mākonis ir solis uz priekšu – prom no taukainās nostalgijas, uz ko tik daudzi vēl turas kā pie pēdējās patiesības. Un, ja man jāliek cipars, tad šī visa pieredze kopā ir stabilas piecas no piecām sojas nagetēm.

Lai gan statistika dažādās valstīs atšķiras, tendence ir skaidra – arvien vairāk cilvēku visā pasaulē izvēlas augu izcelsmes uzturu. Un šī izvēle skar arī bērnus. Daži vecāki pieņem lēmumu audzināt bērnus ar vegānisku uzturu – dažkārt ētisku iemeslu dēļ, dažkārt veselības vai ilgtspējas apsvērumu dēļ. Bet vai tas ir droši? Īsā atbilde ir: jā, taču tas prasa atbildīgu plānošanu.

Vegānisks uzturs bērniem ir iespējams, un vairums uztura speciālistu valstīs kā Lielbritānija un ASV to arī atzīst – ja vien uzturs ir pārdomāts. Tajā pašā laikā citās valstīs, piemēram, Vācijā, Francijā un Beļģijā, veselības iestādes ir piesardzīgākas. Tas lielā mērā saistīts ar dažiem atsevišķiem, bet smagiem gadījumiem, kad bērni cietuši no nepietiekama uztura.

Šeit būtu vērts atgādināt, kas vispār ir vegānisms – tas nozīmē pilnībā izslēgt dzīvnieku izcelsmes produktus, tostarp pienu, olas, gaļu un zivis. Bērnam tas nozīmē, ka visas uzturvielas jāiegūst no augiem, sēnēm, jūraszālēm un uztura bagātinātājiem.

Ja tiek nodrošināts sabalansēts uzturs, vegāniska diēta bērnam var sniegt vairākus labumus. Pētījumi rāda, ka bērni, kuri ēd vairāk augu valsts produktu, mēdz būt liesāki, ar zemāku ZBL (“sliktā”) holesterīna līmeni un mazāku iekaisuma risku. Tas, savukārt, potenciāli var nozīmēt mazāku risku saslimt ar sirds slimībām vēlāk dzīvē.

Tāpat augu uzturs ir bagāts ar šķiedrvielām, polifenoliem un antioksidantiem, kas labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, samazina cukura diabēta risku un vispārēji uzlabo zarnu veselību. Ņemot vērā, ka daudzi bērni jau no mazotnes pierod pie ļoti pārstrādātas pārtikas, vegānisks uzturs – ja tas ir daudzveidīgs un nepārstrādāts – var būt iespēja uzstādīt veselīgas ēšanas pamatus.

Tomēr ir arī riski, kurus nedrīkst ignorēt. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pietiekama B12 vitamīna uzņemšana. Šo vitamīnu ražo baktērijas dzīvnieku organismā, un dabiskā veidā to nevar atrast augos. Ja vegāni regulāri nelieto uztura bagātinātājus vai stiprinātu pārtiku, piemēram, brokastu pārslas vai augu pienu ar pievienotu B12, veidojas trūkums. Pieaugušajiem tas var parādīties pēc vairākiem gadiem, taču bērniem – daudz ātrāk, jo viņu organisms vēl tikai attīstās.

Omega-3 taukskābes ir vēl viens svarīgs elements. EPA un DHA formās tās ir atrodamas zivīs, bet vegāniskajā uzturā – tikai no jūras aļģēm vai uztura bagātinātājiem. Lai gan linsēklas un čia sēklas satur ALA (citu omega-3 formu), tās nav tik efektīvas organismam. Šīs taukskābes ir būtiskas smadzeņu attīstībai.

Kalcija un D vitamīna trūkums var ietekmēt kaulu attīstību. Vienā pētījumā konstatēts, ka vegānu bērniem bija mazāks kaulu blīvums nekā visēdājiem. Tas nenozīmē, ka viņiem noteikti būs problēmas ar kauliem, bet norāda uz nepieciešamību šo aspektu rūpīgi uzraudzīt – jo īpaši pusaudžu gados, kad veidojas kaulu masa visai dzīvei.

Vēl viena lieta, ko daudzi aizmirst – dzelzs. Tā augos ir, piemēram, spinātos, pupās un lēcās, taču augu dzelzs uzsūcas sliktāk nekā dzīvnieku. Tas nav nepārvarams šķērslis – vienkārši jāzina, ka, piemēram, C vitamīns palīdz uzlabot uzsūkšanos, tāpēc spināti ar citronu vai paprika ar pupiņām ir laba kombinācija.

Vairums problēmu neparādās tāpēc, ka vegānisms būtu “nedabisks” vai “nedrošs”, bet tāpēc, ka uzturs tiek plānots pavirši. Tāpat kā visēdāji var dzīvot no čipsiem, baltmaizes un limonādes, arī vegāniski bērni var ēst tikai baltu rīsu, kečupu un augu desiņas – un, protams, tas nav veselīgi. Tā nav vegānisma problēma, bet uztura kvalitātes problēma.

No otras puses – bērns, kuram tiek piedāvāta daudzveidīga pārtika ar dažādiem dārzeņiem, graudiem, pākšaugiem, sēklām un riekstiem, kas papildināta ar nepieciešamajiem bagātinātājiem, nav sliktākā situācijā kā jebkurš cits bērns. Iespējams, pat labākā – jo mazāka saskare ar piesātinātajiem taukiem un pārstrādātu gaļu var ilgtermiņā pozitīvi ietekmēt veselību.

Vegānisks uzturs bērniem nav ne brīnumlīdzeklis, ne drauds. Tas ir uztura modelis, kas var darboties ļoti labi – bet tas prasa informētību un rūpību. Vecākiem jāzina, kādi vitamīni un minerālvielas ir īpaši svarīgi, kā tie vislabāk uzņemami, un jābūt gataviem papildināt uzturu ar kvalitatīviem bagātinātājiem vai stiprinātiem produktiem. Tāpat ieteicams regulāri sekot līdzi bērna augšanas dinamikai, nepieciešamības gadījumā konsultēties ar uztura speciālistu vai pediatru, un galvenais – ieklausīties pašā bērnā.

Manā ledusskapī gandrīz vienmēr ir vismaz divi vai trīs dažādi augu dzērieni. Ne tāpēc, ka būtu apsēsts ar izvēli, bet tāpēc, ka dažreiz vienkārši mainās garastāvoklis vai vajadzība. Viens labāks pie putras, cits kafijā, vēl cits labi iederas pie smūtija. Te būs tāds brīvs pārskrējiens pāri tiem, ko esmu lietojis.

Sojas piens
Vecais labais. Ar šo viss sākās. Uzturvērtības ziņā – diezgan ideāls: daudz proteīna, krēmīgs, īpaši, ja paņem normālu zīmolu. Kafijā gan jāmēģina vairākas versijas, jo dažas puto, dažas pārvēršas par sieru. Garša? Nedaudz “sojīga”, bet pierod. Agrāk dzēru katru dienu, tagad vairs ne tik bieži, bet cieņa saglabājas.
Vērtējums: 4 no 5 sojas nagetēm

Auzu piens
Tas, kas šobrīd ir mans numur viens. Īpaši rītos – auzu pārslas ar auzu pienu, ogas, kanēlis – perfekti. Kafijā arī ļoti labi strādā, īpaši barista versijas. Maigs, saldens, bet ne uzbāzīgs. Vienīgais mīnuss – nav tur daudz proteīna, bet toties sirds priecājas.
Vērtējums: 5 no 5 sojas nagetēm

Mandeļu piens
Ja labs, tad patīkams. Ja slikts – šķidrs, bezgaršīgs. Esmu atradis pāris OK variantus, kas labi iet desertos vai smūtijos, bet ikdienai – nu tā. Drusku par plānu. Mazs uztura labums, vairāk sajūtu dzēriens.
Vērtējums: 3 no 5 sojas nagetēm

Kokosriekstu piens (dzeramais)
Tāds eksotisks, bet ātri apnīk. Garšo pēc kūkām un pludmales – dažreiz tas ir forši, citreiz vispār neiederas. Ar sāļajiem ēdieniem kopā – nekā. Smūtijiem? Ok. Brokastīs? Tikai, ja ir tropu tēma.
Vērtējums: 2 no 5 sojas nagetēm

Rīsu piens
Šķidrs un salds. Garša kā atšķaidītam rīsu ūdenim. Nav sliktākais, ko esmu dzēris, bet nekas nesaista. Nulles uzturvērtība. Vienīgais plus – der tiem, kas nedrīkst neko citu.
Vērtējums: 1,5 no 5 sojas nagetēm

Kaņepju piens
Ož kā pļava. Garšo pēc zemes un kaut kā, ko esi nejauši ielējis kafijā un tagad nožēlo. Bet! Tam ir šarms, un reizēm gribas ko citādāku. Ļoti atkarīgs no noskaņojuma. Varētu būt labs pie dārzeņu sautējuma vai tādos ēdienos, kur gribas, lai piens neizceļas.
Vērtējums: 3 no 5 sojas nagetēm

Lazdu riekstu piens
Pārsteidzoši garšīgs. Uzreiz atgādina Nutella, tikai bez cukura un ar sirdsapziņu. Smūtijiem – ideāls. Kafijā varbūt par daudz, bet, ja taisa kādu saldo dzērienu – iesaku. Tāds svētku piens.
Vērtējums: 4,5 no 5 sojas nagetēm

Viens no biežākajiem mītiem par vegānisku uzturu ir doma, ka tas ir garlaicīgs vai arī, ka tā ir kaut kāda atteikšanās. Bet patiesībā tieši vegānisks uzturs man palīdzējis vislabāk uzturēt formu, justies labi un vienlaikus arī baudīt ēdienu. Tas ir gan interesants, gan veselīgs, un arī palīdz izvairīties no liekiem taukiem. Nav vajadzības skaitīt kalorijas vai sevi ierobežot – pietiek ar sabalansētām, augu valsts maltītēm.

Reizēm gatavoju, piemēram, kvinojas bļodu ar grauzdētiem dārzeņiem, turku zirņiem un citronīgu tahini mērci. Vai arī lēcu zupu ar selerijām, burkāniem un lauru lapu – ļoti sātīga un viegla vienlaikus. Cepu tofu šķēles ar sojas mērci, ķiploku un sezama sēklām – labs proteīna avots bez taukainuma. Brokoļu un edamame salāti ar rīsu nūdelēm un ingvera mērci. Vai arī vienkāršu rīta auzu putru ar kanēli, linu sēklām un augļiem.

Nevienā no šiem ēdieniem nav smaguma sajūtas pēc ēšanas. Nav tā sauktā “food coma”. Tu paēd un vari turpināt darīt lietas. Organisms jūtas tīrs, gremošana strādā kā pulkstenis, un nav jāuztraucas par to, ka “no šitā atkal uzaugs vēders”. Vegānisks uzturs nav nekāds askētisms. Tas var būt krāsains, aromātisks, teksturāli interesants un vienkārši – priecīgs.

Jau kādu laiku novēroju, ka arvien vairāk cilvēku, kuri izvēlas vegānu dzīvesveidu, runā par to, cik viņi jūtas labāk gan fiziski, gan emocionāli. Šķiet, ka vegānisms ne tikai palīdz rūpēties par dabu un dzīvniekiem, bet arī paaugstina dzīves kvalitāti un vispārējo labsajūtu. Ir pētījumi, kas liecina, ka vegāni biežāk izjūt mazāk stresa un vairāk enerģijas dienas gaitā. Tas, protams, var būt saistīts ar sabalansētu uzturu, kā arī ar to, ka vegānisms bieži ir apvienots ar citām veselīgām dzīves izvēlēm — piemēram, vairāk kustības un apzinātāku dzīvesveidu.

Protams, laime ir ļoti individuāla, taču daudzi vegāni atzīst, ka šī dzīvesveida izvēle sniedz viņiem dziļāku mieru un gandarījumu, zinot, ka viņi nerada ciešanas citiem dzīvniekiem un mazāk ietekmē planētu. Ir vērts pamēģināt un pārliecināties pašam — šāda laime un labsajūta ir pieejama ikvienam.

Es bieži dzirdu, ka cilvēki iedomājas vegānismu kā kaut ko ļoti sarežģītu. It kā būtu jāatsakās no visa pazīstamā un jāapgūst pilnīgi cita valoda, jāsāk meklēt slepenas sastāvdaļas vai jādzīvo pie kāda hipermarketa ar “specialitātēm”. Bet patiesībā, jo vairāk paiet laiks, jo vairāk saprotu, ka vegāniska ikdiena nav nekas īpašs — tā vienkārši ir... ēšana. Tikai bez dzīvniekiem.

Rīts man parasti sākas ar kafiju vai tēju un auzu pārslām. Vāru tās ar ūdeni vai kādu no augu dzērieniem — sojas, auzu, mandeļu. Mājās vienmēr ir izvēle, jo šie produkti tagad ir visur. Klāt pielieku kanēli, riekstus, saldētus augļus vai banānu. Dažreiz uztaisu arī grauzdiņus ar avokado vai humusu. Nav nekāds “vegānisks ekvivalents” — vienkārši normālas brokastis. Pusdienas bieži sastāvu pats — piemēram, kvinojas bļoda ar grauzdētiem dārzeņiem, kādu strauji apceptu tofu vai turku zirņiem, un tahini mērci. Vai arī lēcu zupa ar burkāniem, selerijām, ķiploku un tomātiem. Pupiņu sautējums ar rīsiem. No ātrākajiem variantiem — lavaša rule ar salātiem, falafeliem un kādu vegāno mērci. Visi produkti nopērkami jebkurā lielveikalā. Nekā eksotiska. Nekā neparasta. Vakariņas parasti ir siltas, bet vieglākas. Kartupeļu biezenis ar sēņu mērci un marinētiem gurķīšiem. Cepti dārzeņi ar krāsnī grauzdētām sojas nagetēm. Reizēm pasta ar tomātu mērci un uztura raugu — tas ir labs B12 avots un piedod patīkamu riekstainu garšu. Citos vakaros — vienkārši sviestmaizes ar tomātu, spinātiem, hummusu vai pašu taisītu lēcu pastēti.

Un jā, uzkodas arī ir. Augļi, rieksti, vegāniski cepumi (arvien vairāk pieejami arī bez īpašiem uzrakstiem), tumšā šokolāde, grauzdēti turku zirņi, dateles, enerģijas batoniņi. Nav nekādas sajūtas, ka kaut kas pietrūktu. Pat pretēji — kopš sāku ēst augu valsts pārtiku, es jūtos piesātinātāk, bet vieglāk. Kustēties ir patīkamāk, nav vairs tās pēcpusdienas smaguma sajūtas.

Reizēm domāju, kāpēc agrāk šķita, ka tas viss būs kā milzīgs izaicinājums. Tagad tas liekas tieši otrādi — viss ir pieejamāk, skaidrāk un vienkāršāk. Nav jāuztraucas par salmonellu vai par to, cik ilgi kāds produkts var stāvēt ledusskapī. Nav arī jāatbalsta industrija, kurā dzīvnieki kļūst par līnijas numuru, nevis dzīvu būtni.

Kāda interesanta sakritība — šorīt tieši prātoju par to, ka būtu laiks pievērsties medus tēmai, un tad pēkšņi redzu, ka Cibā jau vairāki cilvēki to piemin. Acīmredzot pavasaris dara savu. Vegānisks uzturs parasti asociējas ar gaļas, piena un olu nepatērēšanu, bet bieži tiek aizmirsts viens no “rafinētākajiem” dzīvnieku produktiem — proti, medus. Tas publiskajā uztverē ir tāds kā ekoloģiskais, maigs, gandrīz neredzamais izņēmums. Medus neizraisa asiņu un ciešanu asociācijas, kā to dara, piemēram, lopkautuves. Bites taču tādas sīkas, pat simpātiskas, un visa aina — ziedi, pļavas, stropi — šķiet mierpilna un “dabiska”.

Tomēr būtiski atgādināt, ka medus ir bites pārtika. Tas nav domāts mums. Mēs to paņemam, aizvietojam ar cukura sīrupu (kas barības ziņā ir būtiski nabadzīgāks), un pēc tam priecājamies par "dabīgu produktu". Šis "paņemšanas" akts nav neitrāls. Tas notiek attiecību kontekstā, kur viena suga (cilvēks) sistemātiski izmanto otru (bites), nevis vienkārši "dzīvo līdzās". Arī biškopības prakse nav tik tīra, kā dažkārt to mēdz attēlot. Bišu pārvietošana lielos attālumos (īpaši ASV kontekstā, bet arī Eiropā), selekcija, spārnu apgriešana karalienēm, un vietējo populāciju ģenētiskā viendabība – tas viss ietekmē gan dzīvnieku labklājību, gan ekosistēmu stabilitāti.

Šeit mēs nonākam pie jautājuma, kas nav tikai par uzturu, bet par attieksmi. Vai mēs redzam citas sugas kā līdzvērtīgus līdzdalībniekus, vai arī kā resursu kopumu, ko var pielāgot savām vajadzībām? Vegānisms piedāvā šo perspektīvu mainīt — nevis tāpēc, ka bites ir “nabadziņi”, bet tāpēc, ka arī maza dzīva būtne ir attiecību partneris, nevis instruments. Zinu, ka dažiem tas šķiet “par tālu”. Bet varbūt tas “tālums” ir tikai mērogs, pie kāda vēl neesam pieraduši.

Viens no biežākajiem attaisnojumiem medībām Latvijā (un ne tikai) ir “dabas līdzsvara” saglabāšana. Proti, cilvēks tiek pozicionēts kā it kā neitrāls regulētājs — tāds kā ārpusstāvokļa ekosistēmas inženieris, kurš, šaujot dzīvniekus, īstenībā palīdz dabai.

Bet te rodas pretruna: kā var uzturēt līdzsvaru, ja esi tas, kurš to vispirms izjaucis? Vilku populācijas tiek kontrolētas, jo “apdraud mājlopus” — t.i., citu dzīvnieku, kurus cilvēks pats ievedis un vairo savām vajadzībām. Meža cūkas tiek šautas, jo “posta ražu” — bet šī raža atkal ir cilvēka pārvaldīta teritorija. Brieži un stirnas — “par daudz”, “par maz barības”, “nāk pie mājām” — taču lielākā daļa mežu Latvijā ir nevis meži, bet intensīvas saimnieciskas plantācijas, kurām ar ekosistēmu maz sakara.

Mednieks te netiek pozicionēts kā dzīvnieka pretinieks — nē, viņš ir dārznieks! Apzinīgs līdzsvarotājs! Bet vai tā nav tikai vēl viena ideoloģiska konstrukcija, kas ļauj turpināt izklaidējošu vardarbību ar morālu auru? Un te vēl viena niansīte: kāpēc “dabas līdzsvars” reti kad tiek minēts, kad runa ir par rūpniecisko lauksaimniecību, kas iznīcina dzīvotnes, vai mežizstrādi, kas samazina bioloģisko daudzveidību? Vai tas līdzsvars ir jāuztur tikai tur, kur var piesiet šauteni plecā?

Protams, arī dzīvnieku populācijas var būt sarežģītas, un dažkārt nepieciešama cilvēka iesaiste. Bet izmantot šo sarežģītību kā ieganstu hobijam, kura būtība ir nogalināt, izklausās drīzāk pēc labi pārdomātas pašattaisnošanās, nevis pēc ekoloģiskas atbildības.

Latvijā joprojām valda pārliecība, ka “mājās audzēts” nozīmē arī “labs” — gan garšas, gan ētikas ziņā. Jo īpaši tas attiecas uz olām. Vārdi “lauku olas” vai “mājputnu olu dzeltenumi” tiek piesaukti ar tādu siltumu, ka brīžiem šķiet — cilvēks nevis ēd vistas ovulāciju, bet gandrīz jau sarunājas ar putnu.

Taču realitātē tā saucamās “ētiskās alternatīvas” bieži ir tikai estētiski pārveidots nežēlības modelis. Olas joprojām nozīmē, ka vistas ir selektētas, lai ražotu cik vien iespējams bieži, līdz tas iznēsā viņu organismu. Gaiļi — kas nespēj dēt — joprojām pārsvarā tiek nogalināti neilgi pēc izšķilšanās. Un joprojām, beidzot savu “produktīvo” fāzi, vistas tiek nosūtītas uz kautuvi. Vai vistas dzīve kļūst kvalitatīvi labāka tikai tāpēc, ka viņai ļauts pakasīties pagalmā? Jā, varbūt uz īsu brīdi. Bet gala rezultāts ir tas pats. Ja cilvēks uzskata, ka būtībā viss ir pieņemami, ja tikai dzīvnieks “nedaudz pasmaidīja pirms nāves”, tad tā nav ētiska konsekvence — tā ir nosacīta anestēzija vainas apziņai.

Var, protams, pārdot sev šo mierinājumu. Bet fakts paliek: “cilvēcīgi” nogalināt kādu, kas negrib mirt, joprojām nozīmē nogalināt. Un “ētiski ekspluatēt” kādu, kas nevar piekrist ekspluatācijai, joprojām ir ekspluatācija.

Par gaļas ēšanu bieži runā kā par personisku izvēli — kas garšo, kas pierasts, kas audzināts ģimenē. Taču, ja paskatāmies uz šo jautājumu no ētikas viedokļa, piemēram, no utilitārisma pozīcijām, aina kļūst mazliet neērtāka.

Utilitārisms, kuru pārstāv tādi domātāji kā Pīters Singers (Peter Singer), pieprasa maksimāli palielināt labklājību un minimizēt ciešanas. Šī pieeja nešķiro pēc sugas — ja būtne spēj ciest, viņas intereses ir jāņem vērā. Dzīvnieki noteikti spēj ciest. To apstiprina gan novērojumi, gan neirobioloģiski pētījumi. Tādēļ viņu ciešanas nav mazāk svarīgas tikai tāpēc, ka viņi nav cilvēki.

Tomēr lielākā daļa gaļas mūsdienās nāk no industriālās lopkopības, kur dzīvnieki dzīvo apstākļos, kas rada ilgstošu fizisku un psiholoģisku diskomfortu. Pretstatā tam cilvēka ieguvums — baudījums, ieradums vai ērtība — ir īslaicīgs un objektīvi maznozīmīgs. No utilitārisma viedokļa šī maiņa — milzīgas ciešanas pret īsu baudu — nav ētiski pamatota. Šeit tiek pieļauta morāla kļūda, kuru Singers sauc par sudzismu — uzskats, ka vienas sugas ciešanas ir mazāk svarīgas nekā citas, tikai šīs piederības dēļ. Tāpat kā mēs vairs nepieņemam rasisma vai seksisma principus, mums būtu jābūt konsekventiem arī attiecībā uz citām jūtīgām būtnēm.

Protams, ideālu pasauļu nav, un utilitārisms neprasa pilnību. Bet tas piedāvā skaidru kritēriju: ja rīcību var aizstāt ar alternatīvu, kas izraisa mazāk ciešanu, mums būtu jāizvēlas tā. Mūsdienās vegānisks uzturs ir viegli pieejams un pilnvērtīgs — tātad šī izvēle kļūst ne tikai iespējama, bet arī ētiski vajadzīga.

Nezināju, ka šis blogs raisīs tik plašu rezonansi, bet, šķiet, cilvēkiem tomēr ir, ko teikt. Tas priecē. Jo vairāk diskutējam, jo vairāk tas liek domāt. Un dažreiz — arī pārskatīt ēdienkarti.

Viena no biežākajām piezīmēm vegānu virzienā ir apgalvojums, ka viņi atbild par Amazones izciršanu, jo “ēd daudz sojas”. Šis apgalvojums kļuva populārs, taču tas neatbilst faktiskajai situācijai.

Pēc dažādiem avotiem, aptuveni 77–80% no visā pasaulē izaudzētās sojas tiek izmantoti kā dzīvnieku barība – galvenokārt liellopiem, cūkām un mājputniem. Tikai aptuveni 6% no sojas nonāk tieši cilvēku uzturā, piemēram, tofu, sojas piens vai sojas mērce.
https://ourworldindata.org/soy

Amazones mežu izciršana lielā mērā notiek, lai iegūtu zemi lopbarības ražošanai vai ganībām, īpaši Brazīlijā. Citiem vārdiem — cilvēks, kurš apēd burgeru, netieši patērē vairākas reizes vairāk sojas nekā tas, kurš apēd tofu.

Protams, arī sojas audzēšana ietekmē vidi, tāpat kā jebkura cita intensīva lauksaimniecība. Taču ir svarīgi saprast proporcijas. Ja sabiedrība samazinātu dzīvnieku audzēšanu pārtikai, arī pieprasījums pēc lopbarības kritīsies. Tas nozīmē — mazāk spiediena uz zemes resursiem, mazāk izcirstu mežu.

Bieži gadās, ka tiek kritizētas vegāniskas alternatīvas, kamēr netiek uzdots jautājums, kāpēc sākotnējā, dzīvnieku produktos balstītā sistēma tiek pieņemta kā “norma”. Varbūt tieši tā ir kļuvusi pārāk dārga gan dabai, gan sabiedrībai.

Lielākā daļa pasaulē ražoto antibiotiku netiek lietotas cilvēku ārstēšanai, bet gan dzīvnieku audzēšanā. Tās tiek pievienotas barībai, lai paātrinātu augšanu un novērstu slimības apstākļos, kur dzīvnieki tiek turēti cieši viens pie otra. Šāda prakse ir ierasta rūpnieciskajā lopkopībā.

Pasaules Veselības organizācija jau vairākus gadus brīdina, ka šāda antibiotiku lietošana veicina rezistentu baktēriju attīstību. Tas nozīmē, ka ārstēšana ar antibiotikām kļūst arvien mazāk efektīva, arī cilvēkiem.
https://www.who.int/news/item/07-11-2017-stop-using-antibiotics-in-healthy-animals-to-prevent-the-spread-of-antibiotic-resistance

Eiropas Savienībā pēdējos gados noteikti ierobežojumi, un daudzas antibiotikas lopkopībā vairs nedrīkst lietot profilaktiski. Tomēr tas nemaina faktu, ka sistēma, kurā dzīvnieki ir pakļauti slimībām pastāvīgi, liek meklēt risinājumus, kas būtu nepieņemami, ja runa būtu par cilvēkiem. Šajā kontekstā vegānisms nav tikai ētiska izvēle vai videi draudzīgāks risinājums. Tas ir arī veids, kā mazināt sabiedrības atkarību no masveidīgas antibiotiku lietošanas un tai sekojošām sekām. Antibiotiku efektivitātes zaudēšana nav teorētisks drauds nākotnē — tā jau notiek.

Viens no mazāk apspriestajiem resursiem, ko patērē pārtikas ražošana, ir ūdens. Piemēram, lai saražotu vienu kilogramu liellopa gaļas, vidēji nepieciešami ap 15 000 litru ūdens. Tas ietver ne tikai dzīvnieka padzirdināšanu, bet arī barības audzēšanu, kas veido lielāko daļu šī patēriņa.

Šī informācija nav spekulācija — tā pamatota vairākos pētījumos. Piemēram, šeit aplūkots dažādu produktu ūdens patēriņš:
https://waterfootprint.org/media/downloads/Report-48-WaterFootprint-AnimalProducts-Vol1.pdf

Salīdzinājumam — sojas pupām, kas bieži tiek kritizētas tieši vegānisma kontekstā, ūdens patēriņš uz kilogramu ir apmēram četras reizes mazāks. Vēl interesantāk, ka lielākā daļa audzētās sojas nemaz nenonāk cilvēku uzturā, bet tiek izmantota dzīvnieku barībā. Tātad pat cilvēki, kas neēd soju tieši, to bieži patērē netieši, caur dzīvnieku produktiem.

Bieži tiek teikts, ka “ūdens taču atgriežas apritē”. Tas ir daļēji taisnība, bet jārēķinās arī ar to, kur un kad ūdens tiek patērēts. Ūdens patēriņš sausos reģionos vai intensīvi apūdeņotās teritorijās rada pavisam citu noslodzi nekā dabiska lietus laistīšana. Ūdens deficīta reģionos tam ir reālas sekas.

Vegānisms, protams, nav pilnīgi bez resursu patēriņa. Taču, ja mērķis ir samazināt slogu videi, samazināt dzīvnieku produktu patēriņu ir viens no efektīvākajiem soļiem.

Bieži, runājot par pārtikas sistēmām, tiek minēts oglekļa pēdas nospiedums, bet daudz retāk tiek runāts par zemes izmantošanu. Lai saražotu kilogramu liellopa gaļas, nepieciešams vairākas reizes vairāk zemes nekā, piemēram, pākšaugu ražošanai. Tas nav viedoklis, bet dati, kurus var pārbaudīt.

Piemēram, šajā pētījumā analizēti tūkstošiem saimniecību dati visā pasaulē, un secinājums ir skaidrs: dzīvnieku izcelsmes produkti aizņem nesamērīgi daudz resursu, salīdzinot ar augu izcelsmes alternatīvām.
https://science.sciencemag.org/content/360/6392/987

Tajā pašā laikā dažkārt dzirdu apgalvojumu, ka “vegānisms ir privilēģija”. Taču īstenībā ir otrādi: patlaban mēs izmantojam milzīgu daļu planētas resursu tam, lai ražotu nelielu daļu gala produktu, kas sasniedz cilvēku šķīvjus. Ja mēs šo zemi izmantotu efektīvāk, augu pārtikai, mēs varētu pabarot vairāk cilvēku ar mazāku slogu videi.

Pēdējā laikā bieži dzirdu vienu un to pašu frāzi – "jā, bet dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas ir pilnvērtīgākas". Un it kā šis arguments būtu tas pēdējais balsts, pie kura turas cilvēki, kas negrib atteikties no gaļas. Bet vai tas vispār ir loģiski?

Padomāsim: govs ēd zāli. Vistas ēd graudus. Cūkas – praktiski jebko, bet pārsvarā arī augu valsts produktus. Un kas tad notiek? Viņu organisms šo barību pārstrādā un sintezē olbaltumvielas, kas tad uzkrājas muskuļos – jeb gaļā.

Bet olbaltumvielas pašas par sevi ir tikai aminoskābju virknes. Un tieši tās aminoskābes nāk no tā, ko dzīvnieks ir ēdis. Tātad – kad tu ēd dzīvnieku olbaltumvielas, tu būtībā tikai patērē otrreizējas augu valsts olbaltumvielas, kas ir izgājušas caur svešu gremošanas sistēmu.

Protams, dzirdēšu iebildumus par “pilno aminoskābju profilu”. Bet arī augu valsts produkti var to nodrošināt – vienkārši kombinējot dažādus avotus (piemēram, rīsus un pupas). Turklāt šī ideja, ka visas neaizstājamās aminoskābes jāsaņem vienā maltītē, ir sen pārskatīta. Ķermenis nav tik neprātīgi neefektīvs.

Tāpat interesants aspekts ir ekoloģiskais nospiedums. Dzīvnieks patērē milzīgu daudzumu augu barības, lai izaudzētu muskuļus. Statistiski – apmēram 6 līdz 25 kg barības vajag, lai saražotu 1 kg gaļas, atkarībā no dzīvnieka un sistēmas. Tātad olbaltumvielas caur dzīvnieku ir ne tikai otrreizējas, bet arī ļoti neefektīvas.

Es bieži domāju – ja kāds filtrētu ūdeni caur citu cilvēku un tad dzertu to, mēs viņu sauktu par traku. Bet ar olbaltumvielām cilvēki to dara katru dienu un sauc to par “vērtīgāku uzturu”.

Lūk, neliels pārskats par olbaltumvielu bioloģisko pieejamību:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6723444/
(Pētījums rāda, ka augu proteīni, kombinēti saprātīgi, var pilnībā nodrošināt cilvēka vajadzības.)

Un vēl viens par olbaltumvielu kvalitāti dažādos pārtikas avotos:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3905294/

Protams, gaļas industrija šo neafišē. Jo, ja cilvēki saprastu, ka “dzīvnieku proteīns” nav nekāda burvestība, bet tikai augu proteīns ar papildu emisijām un ciešanām, tas varētu ietekmēt pārdošanas apjomus.

Tā vietā mēs turpinām barot dzīvniekus ar augiem, lai pēc tam mēs varētu ēst dzīvniekus un izlikties, ka tas ir racionāli.

Nav tā, ka man patīk biedēt cilvēkus (lai gan dažreiz varbūt arī patīk), bet ir viena lieta, par kuru gaļas patērētāji pārāk bieži izliekas, ka neko nezina. Un tas ir: prionu slimību risks.

Jā, tās pašas dīvainās un nāvējošās neirodeģeneratīvās slimības, kas ne tikai pārvērš smadzenes sūkļainā masā, bet arī būtībā ir neārstējamas. Un kur tas risks galvenokārt rodas? Pareizi – dzīvnieku izcelsmes pārtikā.

Sāksim ar zināmo – BSE jeb govju trakumsērga. Šī slimība cilvēkiem var izraisīt t.s. variantu Creutzfeldt–Jakob slimību (vCJD), kas ir letāla un briesmīga. Un šeit nav runa par “vienu gadījumu 90. gados” – pētījumi skaidri norāda, ka vCJD gadījumi ir tieši saistīti ar BSE inficētas gaļas patēriņu. Lūk, piemēram, apskatāms šis pārskats te, kur secināts: “Consumption of beef products from cattle infected with BSE prions causes new variant Creutzfeldt–Jakob disease”.

Un, ja kāds domā, ka tas viss palicis pagātnē – diemžēl, nē. Prioni ir ārkārtīgi noturīgi vides apstākļos, tos nevar vienkārši “izvārot” vai “izcept līdz drošai temperatūrai”. Tas nozīmē, ka inficēta gaļa var būt bīstama arī tad, ja termiski apstrādāta. Turklāt šis nav tikai liellopu gaļas jautājums – jaunākie pētījumi liecina, ka prioni var uzkrāties arī gaļas muskuļu audos, ne tikai smadzenēs un muguras smadzenēs. Šeit piemērs: “Prions in skeletal muscle: significant levels detected in infected animals”.

Un te ir vēl trakāk: staltbriežu prionu slimība (CWD). Līdz šim nav dokumentēti apstiprināti gadījumi, kad cilvēki ar to saslimtu, bet zinātnieki reāli brīdina, ka risks nav izslēdzams. Mednieki ASV un Kanādā turpina patērēt medījumu gaļu no reģioniem, kur šī slimība plosās. Vai tas izklausās saprātīgi? Pētījums to aplūko šeit: “Chronic wasting disease and the risk to humans”.

Un, ziniet, ja paskatās kartē, kur cilvēkiem diagnosticētas vCJD formas, tās valstis ļoti lielā mērā pārklājas ar valstīm, kurās tiek patērēts visvairāk liellopu gaļas. Ir pat tāda karte, kur to var redzēt ļoti skaidri (meklējiet Google attēlos – “vCJD global distribution”). Bet protams, var jau teikt, ka “korelācija nav cēloņsakarība”... bet dažreiz tā ir.

Patiešām ironiski, ka gaļas ēdāji mēdz pārmetoši skatīties uz vegāniem, it kā mēs dzīvotu “deficītā” vai atteiktos no dzīves baudām. Tajā pašā laikā viņi burtiski ēd vielas, kas potenciāli var pārvērst viņu smadzenes želē. Un tas nav pārspīlējums.

Neviens jau nesaka, ka katrs steiks ir bioloģiska laika bumba. Bet, ja prioni var uzkrāties muskuļos un dažas slimības izplatās tieši ar gaļas starpniecību, tad ir skaidrs, ka vismaz daļa cilvēku, kas turpina ēst dzīvniekus, spēlē loteriju. Tikai balva šajā gadījumā nav laimests – tā ir neatgriezeniska smadzeņu degradācija.

Un pat, ja risks ir neliels – vai tiešām steiks ir to vērts?

Sveicināti Vegānblogā!