Vegānblogs

Latvijā joprojām valda pārliecība, ka “mājās audzēts” nozīmē arī “labs” — gan garšas, gan ētikas ziņā. Jo īpaši tas attiecas uz olām. Vārdi “lauku olas” vai “mājputnu olu dzeltenumi” tiek piesaukti ar tādu siltumu, ka brīžiem šķiet — cilvēks nevis ēd vistas ovulāciju, bet gandrīz jau sarunājas ar putnu.

Taču realitātē tā saucamās “ētiskās alternatīvas” bieži ir tikai estētiski pārveidots nežēlības modelis. Olas joprojām nozīmē, ka vistas ir selektētas, lai ražotu cik vien iespējams bieži, līdz tas iznēsā viņu organismu. Gaiļi — kas nespēj dēt — joprojām pārsvarā tiek nogalināti neilgi pēc izšķilšanās. Un joprojām, beidzot savu “produktīvo” fāzi, vistas tiek nosūtītas uz kautuvi. Vai vistas dzīve kļūst kvalitatīvi labāka tikai tāpēc, ka viņai ļauts pakasīties pagalmā? Jā, varbūt uz īsu brīdi. Bet gala rezultāts ir tas pats. Ja cilvēks uzskata, ka būtībā viss ir pieņemami, ja tikai dzīvnieks “nedaudz pasmaidīja pirms nāves”, tad tā nav ētiska konsekvence — tā ir nosacīta anestēzija vainas apziņai.

Var, protams, pārdot sev šo mierinājumu. Bet fakts paliek: “cilvēcīgi” nogalināt kādu, kas negrib mirt, joprojām nozīmē nogalināt. Un “ētiski ekspluatēt” kādu, kas nevar piekrist ekspluatācijai, joprojām ir ekspluatācija.