Vegānblogs

Mēness krāteri un Marsa smilšu kāpas, iespējams, nav pirmās asociācijas, kas ienāk prātā, kad domā par vakariņām. Bet, ja mēs paskatāmies uzmanīgāk, tad redzam, ka cilvēce jau sen dzīvo ar kosmosa ēdiena fantāziju. Pulverī pārvērsts kartupelis, hermētiski iespiests metāla tūbiņā, šķiet kā parodija par to, ko nozīmē „maltīte”. Un tomēr – vai tas patiesībā nav vistīrākais ēdiena kodols, atbrīvots no visa liekā?

Ja uz Zemes kāds lepni saka: “es ēdu tikai bioloģisko, no vietējā zemnieka saimniecības,” tad kosmonauts varētu atbildēt: “es ēdu tikai to, kas pārdzīvoja starta vibrāciju, radiāciju un vakuuma ietekmi.” Kura izvēle patiesībā ir autentiskāka? Vai speķa pīrāgs tiešām ir “īsts ēdiens”, ja to nevar noglabāt starp planētām ceļojošā noliktavā un vēl pēc diviem gadiem uzsildīt mikroviļņu krāsnī uz Marsa orbitālās stacijas?

Un te parādās jautājums par garšu. Mēs gadiem ilgi esam slavinājuši “garšīgo”, bet vai garša nav tikai ķīmisks signāls, kas smadzenēm liek pieņemt: “jā, šis bija ēdams”? Ja tā, tad kāpēc lai kosmosa želeja būtu mazāk cienījama par tavu tik ļoti loloto kartupeļu biezeni ar mērci? Turklāt, ironiski, gaļas mīļotāji paši kļūst par savdabīgiem astronautiem – viņi jau sen ēd nevis “dzīvnieku”, bet rūpnīcas produktu, kas tikai maskējas kā liellops. Speķa pīrāgs no veikala? Tas jau sen ir rūpniecības kosmosa produkts, tikai ar “lauku romantikas” uzlīmi.

Cilvēks, kurš lepni izmet: “Man garšo gaļa,” ir tāds pats kā kosmonauts, kurš, aizrijies ar tableti, paziņo: “Šis ir labākais stroganovs, ko esmu ēdis.” Vai tad tas nav smieklīgi?

Varbūt nākotnes supermarkets būs Mēness baznīcas krāterī ierīkots kiosks, kurā pārdos tieši to pašu, ko tagad: piena aizvietotāju, sojas nagetes, dīvainus pulverus. Tikai ar citu cenu un gravitatīvo pievienoto vērtību. Varbūt speķa pīrāgs arī tur būs, tikai neviens īsti neatcerēsies, kas tas bija – un kad kāds pacentīsies to atdarināt, tas jau būs kļūstis par tīru zinātnisko eksperimentu, gluži kā laboratorijā audzēta šūnu masa.

Bet, galu galā, varbūt tā arī ir jēga: noņemt ēdienam tās leģendas, tās fantāzijas, un palikt tikai pie tīrās barošanas. Jo garša ir tikai pieradums, bet ēdiens – tas ir degviela. Un kurš teica, ka degviela nevar būt kosmiski romantiska?