Vegānblogs

Kāda interesanta sakritība — šorīt tieši prātoju par to, ka būtu laiks pievērsties medus tēmai, un tad pēkšņi redzu, ka Cibā jau vairāki cilvēki to piemin. Acīmredzot pavasaris dara savu. Vegānisks uzturs parasti asociējas ar gaļas, piena un olu nepatērēšanu, bet bieži tiek aizmirsts viens no “rafinētākajiem” dzīvnieku produktiem — proti, medus. Tas publiskajā uztverē ir tāds kā ekoloģiskais, maigs, gandrīz neredzamais izņēmums. Medus neizraisa asiņu un ciešanu asociācijas, kā to dara, piemēram, lopkautuves. Bites taču tādas sīkas, pat simpātiskas, un visa aina — ziedi, pļavas, stropi — šķiet mierpilna un “dabiska”.

Tomēr būtiski atgādināt, ka medus ir bites pārtika. Tas nav domāts mums. Mēs to paņemam, aizvietojam ar cukura sīrupu (kas barības ziņā ir būtiski nabadzīgāks), un pēc tam priecājamies par "dabīgu produktu". Šis "paņemšanas" akts nav neitrāls. Tas notiek attiecību kontekstā, kur viena suga (cilvēks) sistemātiski izmanto otru (bites), nevis vienkārši "dzīvo līdzās". Arī biškopības prakse nav tik tīra, kā dažkārt to mēdz attēlot. Bišu pārvietošana lielos attālumos (īpaši ASV kontekstā, bet arī Eiropā), selekcija, spārnu apgriešana karalienēm, un vietējo populāciju ģenētiskā viendabība – tas viss ietekmē gan dzīvnieku labklājību, gan ekosistēmu stabilitāti.

Šeit mēs nonākam pie jautājuma, kas nav tikai par uzturu, bet par attieksmi. Vai mēs redzam citas sugas kā līdzvērtīgus līdzdalībniekus, vai arī kā resursu kopumu, ko var pielāgot savām vajadzībām? Vegānisms piedāvā šo perspektīvu mainīt — nevis tāpēc, ka bites ir “nabadziņi”, bet tāpēc, ka arī maza dzīva būtne ir attiecību partneris, nevis instruments. Zinu, ka dažiem tas šķiet “par tālu”. Bet varbūt tas “tālums” ir tikai mērogs, pie kāda vēl neesam pieraduši.