Vegānblogs

Nav tā, ka man patīk biedēt cilvēkus (lai gan dažreiz varbūt arī patīk), bet ir viena lieta, par kuru gaļas patērētāji pārāk bieži izliekas, ka neko nezina. Un tas ir: prionu slimību risks.

Jā, tās pašas dīvainās un nāvējošās neirodeģeneratīvās slimības, kas ne tikai pārvērš smadzenes sūkļainā masā, bet arī būtībā ir neārstējamas. Un kur tas risks galvenokārt rodas? Pareizi – dzīvnieku izcelsmes pārtikā.

Sāksim ar zināmo – BSE jeb govju trakumsērga. Šī slimība cilvēkiem var izraisīt t.s. variantu Creutzfeldt–Jakob slimību (vCJD), kas ir letāla un briesmīga. Un šeit nav runa par “vienu gadījumu 90. gados” – pētījumi skaidri norāda, ka vCJD gadījumi ir tieši saistīti ar BSE inficētas gaļas patēriņu. Lūk, piemēram, apskatāms šis pārskats te, kur secināts: “Consumption of beef products from cattle infected with BSE prions causes new variant Creutzfeldt–Jakob disease”.

Un, ja kāds domā, ka tas viss palicis pagātnē – diemžēl, nē. Prioni ir ārkārtīgi noturīgi vides apstākļos, tos nevar vienkārši “izvārot” vai “izcept līdz drošai temperatūrai”. Tas nozīmē, ka inficēta gaļa var būt bīstama arī tad, ja termiski apstrādāta. Turklāt šis nav tikai liellopu gaļas jautājums – jaunākie pētījumi liecina, ka prioni var uzkrāties arī gaļas muskuļu audos, ne tikai smadzenēs un muguras smadzenēs. Šeit piemērs: “Prions in skeletal muscle: significant levels detected in infected animals”.

Un te ir vēl trakāk: staltbriežu prionu slimība (CWD). Līdz šim nav dokumentēti apstiprināti gadījumi, kad cilvēki ar to saslimtu, bet zinātnieki reāli brīdina, ka risks nav izslēdzams. Mednieki ASV un Kanādā turpina patērēt medījumu gaļu no reģioniem, kur šī slimība plosās. Vai tas izklausās saprātīgi? Pētījums to aplūko šeit: “Chronic wasting disease and the risk to humans”.

Un, ziniet, ja paskatās kartē, kur cilvēkiem diagnosticētas vCJD formas, tās valstis ļoti lielā mērā pārklājas ar valstīm, kurās tiek patērēts visvairāk liellopu gaļas. Ir pat tāda karte, kur to var redzēt ļoti skaidri (meklējiet Google attēlos – “vCJD global distribution”). Bet protams, var jau teikt, ka “korelācija nav cēloņsakarība”... bet dažreiz tā ir.

Patiešām ironiski, ka gaļas ēdāji mēdz pārmetoši skatīties uz vegāniem, it kā mēs dzīvotu “deficītā” vai atteiktos no dzīves baudām. Tajā pašā laikā viņi burtiski ēd vielas, kas potenciāli var pārvērst viņu smadzenes želē. Un tas nav pārspīlējums.

Neviens jau nesaka, ka katrs steiks ir bioloģiska laika bumba. Bet, ja prioni var uzkrāties muskuļos un dažas slimības izplatās tieši ar gaļas starpniecību, tad ir skaidrs, ka vismaz daļa cilvēku, kas turpina ēst dzīvniekus, spēlē loteriju. Tikai balva šajā gadījumā nav laimests – tā ir neatgriezeniska smadzeņu degradācija.

Un pat, ja risks ir neliels – vai tiešām steiks ir to vērts?