Vegānblogs

Viens no biežākajiem attaisnojumiem medībām Latvijā (un ne tikai) ir “dabas līdzsvara” saglabāšana. Proti, cilvēks tiek pozicionēts kā it kā neitrāls regulētājs — tāds kā ārpusstāvokļa ekosistēmas inženieris, kurš, šaujot dzīvniekus, īstenībā palīdz dabai.

Bet te rodas pretruna: kā var uzturēt līdzsvaru, ja esi tas, kurš to vispirms izjaucis? Vilku populācijas tiek kontrolētas, jo “apdraud mājlopus” — t.i., citu dzīvnieku, kurus cilvēks pats ievedis un vairo savām vajadzībām. Meža cūkas tiek šautas, jo “posta ražu” — bet šī raža atkal ir cilvēka pārvaldīta teritorija. Brieži un stirnas — “par daudz”, “par maz barības”, “nāk pie mājām” — taču lielākā daļa mežu Latvijā ir nevis meži, bet intensīvas saimnieciskas plantācijas, kurām ar ekosistēmu maz sakara.

Mednieks te netiek pozicionēts kā dzīvnieka pretinieks — nē, viņš ir dārznieks! Apzinīgs līdzsvarotājs! Bet vai tā nav tikai vēl viena ideoloģiska konstrukcija, kas ļauj turpināt izklaidējošu vardarbību ar morālu auru? Un te vēl viena niansīte: kāpēc “dabas līdzsvars” reti kad tiek minēts, kad runa ir par rūpniecisko lauksaimniecību, kas iznīcina dzīvotnes, vai mežizstrādi, kas samazina bioloģisko daudzveidību? Vai tas līdzsvars ir jāuztur tikai tur, kur var piesiet šauteni plecā?

Protams, arī dzīvnieku populācijas var būt sarežģītas, un dažkārt nepieciešama cilvēka iesaiste. Bet izmantot šo sarežģītību kā ieganstu hobijam, kura būtība ir nogalināt, izklausās drīzāk pēc labi pārdomātas pašattaisnošanās, nevis pēc ekoloģiskas atbildības.