Pasaules gals atnāk Inženieru ielā
Vakar pavēlu pēc brīvdienu pārtraukuma atgriezāmies īres miteklī darba dienu pilsētā. Kāpjot pa kāpnēm ar Mājas Karalieni rokās, muguras smadzenes noģenerēja sajūtu, ka noteikti tur, iekšā, kaut kas nebūs riktīgi; čutene sacīja, ka piem., ar akmeni izsists balkona logs, pa kuru pa pilnam vērpetēm iekšā snieg puteņa izpausmes, varētu būt tieši tas, un tamdēļ durvis slēdzu vaļā ar pavisam konkrētu smagumu sirdī.
Izrādījās savādāk - elektrības slēdža klikšķis neatgrieza vēlamo 0/1 stāvokli, proti, gaisma tā arī neiedegās, bet iekšā valdošā temperatūra un vēja virziens savukārt nemaz neliecināja par labu izdauzītam balkonam. Notupināju Karalieni zemē un sāku rakņāties somiņā, jo tur vienmēr glabājas tas, kas šādās situācijās ir tik ļoti nepieciešams: ciklops, viņš arī pieres lukturis.
Pēc īsas drošinātāju kastes izpētes nācās secināt, ka nekādas vainas tur nav, tā jāmeklē kādās lielākās un treknākās sadales kārbās citur mājā. Tad nu pagaidu režīmā turpināju telpas apgaismot ar ciklopu un iemācīju vismaz uz nelielu brīdi arī Karalienei priecāties par gaismu pierē. Zvans dzīvesbiedram uz veikalu, lai painfomētu, ka ar vienas dienas nokavēšanos šovakar papilnam izsvinēsimies pirmo Adventi. Dzīvokļa īpašnieks pēc 483. pīkstiena pacēla klausuli un solījās ierasties izpētīt problēmu dziļāk. To viņš arī izdarīja, ierodoties pēc pusstundas, lai pateiktu, ka ir nokļuvis finanšu grūtībās un manu par īri maksāto naudiņu.. nu ja. Vopšem Latvenergo izdarījis savu darbiņu un attiecīgi tuvāko padsmit stundu pārskata periodā elektrības sniegtā komforta nebūs.
Nekāda apokalipse neiestājās, tiešām mīlīgs vakars sveču un ciklopu gaismā, uz gāzes pavarda gatavota zupiņa smaržoja tik ļoti kārdinoši, ka vispār viss šķita samērā rožaini. Pirms gulētiešanas devos uzpīpēt uz balkona, mēs dzīvojam 1. stāvā, un visa apkaime, kas ved savus suņus staidzināt, maršē tieši gar manu smēķētavu. Kaut kā biju galīgi aizmirsusi par lukturi pierē, līdz savāda, iemiets-zemē-un-apstulbis kustība, kuru izveica suni staidzinoša vecāka gada gājuma kundze, pievērsa nedalītu manu uzmanību tieši sev. Ar interesi vēroju kundzes tālākos nodomus, tie bija šādi: mest krustus, purpināt, mīņāties un tad kāpties atpakaļ ar šausminošu sejas izteiksmi. Kad kundze atguva runas spēju, aizlauztā balstiņā tika mēģināts sasaukt Funtiku vai nu ko tur; bet es mēģināju saprast, kāpēc šāda dīvaina izpildīšanās. Pagriezos, lai paskatītos sev aiz muguras vai tur no dzelzsbetona dzīlēm neiznirst kāds 21. decembra briesmonis, bet apžilbu no ciklopa atspīduma stiklā. Un tad es visu sapratu.
Izslēdzu lukturi un apdzēsu pīpi, bet kundze, žēlabaini īdēdama, aizmetās ap stūri.
Izrādījās savādāk - elektrības slēdža klikšķis neatgrieza vēlamo 0/1 stāvokli, proti, gaisma tā arī neiedegās, bet iekšā valdošā temperatūra un vēja virziens savukārt nemaz neliecināja par labu izdauzītam balkonam. Notupināju Karalieni zemē un sāku rakņāties somiņā, jo tur vienmēr glabājas tas, kas šādās situācijās ir tik ļoti nepieciešams: ciklops, viņš arī pieres lukturis.
Pēc īsas drošinātāju kastes izpētes nācās secināt, ka nekādas vainas tur nav, tā jāmeklē kādās lielākās un treknākās sadales kārbās citur mājā. Tad nu pagaidu režīmā turpināju telpas apgaismot ar ciklopu un iemācīju vismaz uz nelielu brīdi arī Karalienei priecāties par gaismu pierē. Zvans dzīvesbiedram uz veikalu, lai painfomētu, ka ar vienas dienas nokavēšanos šovakar papilnam izsvinēsimies pirmo Adventi. Dzīvokļa īpašnieks pēc 483. pīkstiena pacēla klausuli un solījās ierasties izpētīt problēmu dziļāk. To viņš arī izdarīja, ierodoties pēc pusstundas, lai pateiktu, ka ir nokļuvis finanšu grūtībās un manu par īri maksāto naudiņu.. nu ja. Vopšem Latvenergo izdarījis savu darbiņu un attiecīgi tuvāko padsmit stundu pārskata periodā elektrības sniegtā komforta nebūs.
Nekāda apokalipse neiestājās, tiešām mīlīgs vakars sveču un ciklopu gaismā, uz gāzes pavarda gatavota zupiņa smaržoja tik ļoti kārdinoši, ka vispār viss šķita samērā rožaini. Pirms gulētiešanas devos uzpīpēt uz balkona, mēs dzīvojam 1. stāvā, un visa apkaime, kas ved savus suņus staidzināt, maršē tieši gar manu smēķētavu. Kaut kā biju galīgi aizmirsusi par lukturi pierē, līdz savāda, iemiets-zemē-un-apstulbis kustība, kuru izveica suni staidzinoša vecāka gada gājuma kundze, pievērsa nedalītu manu uzmanību tieši sev. Ar interesi vēroju kundzes tālākos nodomus, tie bija šādi: mest krustus, purpināt, mīņāties un tad kāpties atpakaļ ar šausminošu sejas izteiksmi. Kad kundze atguva runas spēju, aizlauztā balstiņā tika mēģināts sasaukt Funtiku vai nu ko tur; bet es mēģināju saprast, kāpēc šāda dīvaina izpildīšanās. Pagriezos, lai paskatītos sev aiz muguras vai tur no dzelzsbetona dzīlēm neiznirst kāds 21. decembra briesmonis, bet apžilbu no ciklopa atspīduma stiklā. Un tad es visu sapratu.
Izslēdzu lukturi un apdzēsu pīpi, bet kundze, žēlabaini īdēdama, aizmetās ap stūri.
kaut kur tuvāk beigām manas muguras smadzenes toties noģenerēja sajūtu, ka tā tak nav bārbala, heij, veģma iz bek! :)