jā, svinēja pat tad, kad ļoti nebija naudas vienmēr no rīta zem spilvena bija gardumiņš un istabā uz galda saliktas dāvanas. un svētku brokastis. godīgi sakot neatceros baigās ballītes, varbūt bija arī. pati esmu tādu lielu jubileju rīkojusi tikai uz 18.g.v. jo diezgan muļķīgā laikā - 27.12. ir bijušas reizes, kad negribas svinēt un nesvinu bet kopumā kaut vai simboliska pasēdēšana ar ģimeni vienmēr ir bijusi
30g.ballīti nesanāca saorganizēt un bija baigi žēl, jo bērns bija slimiņš, pašai sesija un plānots eksāmens tajā dienā. beigās viss vējā, tikai kūku izcepu un ar ģimeni atzīmējām, jo arī pārcelt uz citiem datumiem neizdevās

kopš sapratu, ka nogurstu no pretenziozu viesu uzņemšanas un aptekalēšanas, es izbeidzu svinēt. tādus svētkus man nevajag, kad pēc tam jūtos nogurusi un morāli iztukšota.

(Reply to this) (Thread)

bet vecvecome man pušķoja krēslu bērnībā. tad mēs pa vasarām dzīvojām pie viņas brāļa laukos un man no rītiem bija ar ziediem un zaļumiem izpušķots krēsls. tad es savās dzimšanas dienās biju laimīga.

(Reply to this) (Parent)

A bet mājiniekiem kūku nopērc?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē. nesaspringstu. eju ar mājiniekiem uz to restorānu. gardu kūku uz sitiena ar grūti dabūt. esmu izvēlīga - vai nu laba kūka vai nu nekāda. neuzstādu sev dzimšanas dienās obligāto darbu sarakstu, kas ir jādara kaut asinis pa degunu.

(Reply to this) (Parent)

kapec nesvini tadus svetkus, pec kuriem juties gandarita?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tāpēc, ka nemāku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

taisnību sakot, es arī īsti nemāku.
Vienīgais ko esmu iemācījusies , neiespring tik šausmīgi uz galda piekraušanu. uztaisu kaut ko foršu, bet bez "3 veidu salātiem, gaļas platēm un 3 veidu saldajiem".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es vairāk "iztukšojos" no tiem viesiem. vecāki, māsa - negribu. man ir par smagu viņi visi kopā.

(Reply to this) (Parent)

Bērnībā tika organizētas dzimšanas dienas - kūkas, svētku pusdienas, dāvanas.

Šobrīd, vienmēr palutinu sevi un mājiniekus ar ko gardu savā/viņu jubilejā + cienāju kolēģus, kad man ir jubileja.


Es neesmu īrējusi telpas svinībām, taisījusi lielas draugu ballītes sev par godu. Man tas nav aktuāli, jo nepatīk liela uzmanība. Vienmēr izvēlos jubileju pavadīt tikai ar dažiem, tuvākajiem cilvēkiem un darīt to mierīgā atmosfērā.

(Reply to this) (Thread)

tā doma nemaz nebija tāda, kad jātaisa baigais tusiņš. mana svinēšana ar nekad nav bijusi lielāka kā ~ 10 draugi un radi.
Jautājums laikam vienkārši par to vai cilvēks pats savu dzimšanas dienu uzskatas par īpašu dienu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Uz šo atbilde, jā, uzskatu un iespēju robežās vienmēr sevi lutinu šajā dienā vairāk kā citās. :)

(Reply to this) (Parent)

'nav baigais tusiņš, tik ~10 draugi un radi'....

Zini, kā izskatās no tāda cilvēka puses, kam pat kāzās bija 12 viesi? Un tas likās nežēlīgi daudz?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D

(Reply to this) (Parent)

Jā, organizēja ballīti 5-6 klasesbiedrenēm, tad uz 18 jau riktīgi pa šerpo ar visiem radiem.
Svinu, bet ne ar milzu entuziasmu

es ļoti bieži nesvinu. kad iedomājos, ka vēl bez visa pārējā vajadzēs domāt par kaut kādām organizatoriskām lietām, aicināt cilvēkus, nedod Die's, vēl gatavot ēst (galīgi nav mana lieta), man vienkārši gribas raudāt. daudz vieglāk ir neko nerīkot. turklāt mēdz gadīties arī tā, ka ap to dzimšanas dienas laiku nav finanšu, attiecīgi arī varianti 'party krodziņā' atkrīt.

(Reply to this) (Thread)

bet, ja svinēšana skaitās arī kūka un kafija mājās ar pāris tuvākajiem, tad atbilde laikam tomēr ir 'jā'. kaut ko jau mazliet iekūkojam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, jā, tas skaitās!
A mamma te rīkoja dzimšanas dienas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

no tā laika, kad biju mazāka, atceros dažas tiešām foršas - ar visādām uzkodiņām un kūkām, pieaugušajiem draugiem un mazajiem, ar kuriem bija forši dauzīties. vēlāk mūsu dzīve kļuva krietni pelēkāka, pārsvarā vienkārši divatā pasēdējām, varbūt atnāca kāda viņas paziņa, kopumā tik booooring, ka nemaz tās dzimenes vairs negaidīju. kaut kāda dāvana gan vienmēr bija, bet parasti nekas īpaši aizraujošs, jo nekad nebija naudas un arī tad, ja bija, viņa pirka tādas dāvanas, kas patika viņai pašai. nu tā, re kur laikam arī aug kājas tai sajūtai, ka mana personīgā dzimšanas diena = nasing spešal.

(Reply to this) (Parent)

gan svinēja, gan nesvinēja, bet dāvana bija vienmēr

tā sanācis, ka mana dzdiena diezgan bieži iekrīt vispārējos svētkos, kad katrs ar savu ģimeni, tālab posmā ap trīsdesmit nesvinēju. Turklāt dažas dienas pirms manis dzdiena kursabiedram, ar kuru draugi pārsvarā kopīgi...

uz vecumu sāk atkal iepatikties svinēšana.

(Reply to this) (Thread)

bet kūka bijusi vienmēr :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vot! Ar to jau parasti arī pietiek svētkiem :)

(Reply to this) (Parent)

Pati pieprasīju draudzeņu aicināšanu (ļauts bija laikam 4 katrreiz?), bija kūka, svecīšu pūšana un dāvanas. Un kūka arī vārda dienā.

Pirmo dzimšanas dienu, kur no rīta pamodos ne mājās (kā reiz 18) atceros kā pamatīgu raudāšanu principā pirmo depresijas saasinājuma epizodi. Jo tas 'faaak, nomāli cilvēki priecājas un svin, es laikam esmu salauzta, ja man svinēt negribās'.

šobrīd... nē, nu kūka parasti ir (kad tā ir licenze izēsties nopērkot veselu torti, kad vienkārši mājācepti keksiņi vai gabaliņš kūkas kafūzī). Bet tā, ja sanāk, uz dzimšanas dienu izbraucu no valsts, tad tā kognitīvā disonanse starp svinēt-lāga-negribēšanu, bet gribēšanu-būt-kā-visiem nemoka.

Bērniem līdz gada jubilejai katru mēnesi atzīmēju. Un principā tagad jau no savas dzimšanas dienas svinēšanas varu atmāties ar to, ka jārīko vecākajai (6 dienas pēc manējās).

Manas dzimšanas dienas bērnībā bija svētki nevis man, bet pieaugušajiem. Baisi nepatika tā svinēšanas daļa.
Padsmit gados rīkoju tusiņus ar draugiem. Bet, jo vecāka paliku, jo mazāk gribējās svinēt. Ļoti patīk, ka atceras un apsveic mani tai dienā. Bet tās svinēšanas daļas par laimi vairs nav jārīko. Šogad domāju mukt prom no valsts.

Bet mana vārda diena ir 9 dienas pēc dzimšanas dienas. Un to bērnībā nekad atsevišķi nesvinēja. Tagad gan, ja datumi sakrīt vai kā, tad svinu, ļoti patīk.

bērnībā vienēr bija ballīte, man šķiet,ka pat skaitījās,ka pie manis ir foršas svinības
vēl dažus gadus atpakaļ nāca randomā viesi,zinot,ka būšu majās

šodien man paliek 36 un neko vispār negribās, telefonu kā pagājušogad gan neatslēdzu,bet tākā visos soctīklos esmu noņemusi dz.d.,tad praktiski neviens neatceras. Atnāks draudzene,kas jau nedēlu iepriekš to pateica,bet tas vairāk atrādīt savu nupat ieradušos atvasi.
torti vakar gribēju vīram izcwept,bet nebija spēka.

man ļoti nepatīk,ka sveic sveši cilvēki,kolēģi vai tml.

(Reply to this) (Thread)

Par to sveikšanu es piekrītu, arī noslēpu dz.dienu no soc. tīkliem un tad jau atceras vien paši paši tuvākie, pavisam noteikti negribētos kaut kādu "pasēdēšanu" darbā rīkot .

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a man patīk, ka FB pieliek ar puķēm un sveicieniem. Ne tā, ka es viņus tur baigi gaidu, bet no sērijas: "sīkums, bet patīkami".
Bet pirms daudziem gadiem, kad biju kolektīvā kurš izkārtojies 3 stāvos un tad nu tam bija jāpiepērk kūkas, tas gan bija traki. Bet tur bij tāda tradīcija (kuru visi gan laikam pārcieta kā zobu sāpes).

(Reply to this) (Parent)

piekritu tavam pienemumam

Bērnībā baigās ballītes netaisīja, bet to dienu tādu īpašu noteikti centās padarīt, radi ar brauca ciemos. Lielākā tāda draugu/vienaudžu ballīte noteikti uz gadiem 18 bija. Kopmītņu laikā savas dzimšanas dienas svinēt beidzu. Un tagad jau gadiem ilgi ballītes netaisu, bet vīrs vienmēr sagādā kādu mīļu pārsteigumu un pati sevi cenšos noteikti vairāk palutināt. Kūku pērkam obligāti :D

Jā un jā! :)

manas dzimšanas dienas bija tādas - sanāk visi radi, rij un dzer un runā, un mani aizsūta uz citu istabu, lai netraucēju un neļauj nākt ārā. un jā, es nesvinu savas dzd.