Pati pieprasīju draudzeņu aicināšanu (ļauts bija laikam 4 katrreiz?), bija kūka, svecīšu pūšana un dāvanas. Un kūka arī vārda dienā.

Pirmo dzimšanas dienu, kur no rīta pamodos ne mājās (kā reiz 18) atceros kā pamatīgu raudāšanu principā pirmo depresijas saasinājuma epizodi. Jo tas 'faaak, nomāli cilvēki priecājas un svin, es laikam esmu salauzta, ja man svinēt negribās'.

šobrīd... nē, nu kūka parasti ir (kad tā ir licenze izēsties nopērkot veselu torti, kad vienkārši mājācepti keksiņi vai gabaliņš kūkas kafūzī). Bet tā, ja sanāk, uz dzimšanas dienu izbraucu no valsts, tad tā kognitīvā disonanse starp svinēt-lāga-negribēšanu, bet gribēšanu-būt-kā-visiem nemoka.

Bērniem līdz gada jubilejai katru mēnesi atzīmēju. Un principā tagad jau no savas dzimšanas dienas svinēšanas varu atmāties ar to, ka jārīko vecākajai (6 dienas pēc manējās).