| ceļa malā stāv stirna un skatās man tieši virsū, tieši acīs es viņu pamanu un arī skatos tieši virsū, tieši acīs un tad viņa izlemj skriet un es tik bremzēju un viņa tik skrien es - bremzēju viņa - aizskrien tālumā ja nu kāds nepaklausīgs matiņš kažokā, tas varbūt mašīnai putekli notrauca ne vairāk
nu un nākamajā dienā braucu atpakaļ un tajā pašā vietā, gluži vai tajā pašā laikā tikai, saprotams, ceļam otrā pusē atkal viņa bet šoreiz laicīgi un kājasrokas mazāk drebēja pēc tam.. |