man vakar bija brīnišķīgo cilvēku diena
vispirms man pa stabu ielu pretī nāca dāma ar folijas cepurīti - viņai bija ļoti glīti ap galvu aptīta folija un aizmugurē augšā uz pakauša sastiprināta tādā nelielā pušķītī. viņa tieši nāca no rēriha grāmatnīcas puses, tā kā es apmēram zinu, no kurienes nāca iedvesma.
kamēr es ar sajūsmu un aizrautu elpu centos sagremot nupat redzēto man pa ielu pretī nāca vēl brīnišķīgāka parādība! jauns un nosauļojies hitlers! tas bija jauneklis ļooooti īsos šortos, saulē nobrūninātām kājām visā garumā. mugurā viņam toties bija džemperis, pāri somiņa un es tā arī netiku gudra vai viņam īstenībā bija tā raksturīgā ūsa, vai tā bija vienkārši zem hūtes mesta deguna ēna.
pēc tam mēs ar Lūciju braucām vilcienā uz Saulkrastiem ciemos. mums pretī sēdēja vīrietis, kurš daudz runāja pa telefonu, ik pa brīdim kaut ko pakasīja nost no sava statīvā ieliktā riteņa un laiku pa laikam padzērās no jakas. es teorētiski apzinos, ka tā bija vienkārši jakā ietīta pudele, bet daudz jaukāk taču ir iztēloties, ka tas klunk-klunk nāk no actual jakas. jo tas, ko viņš darīja, laikam bija domāts esam ļoti neuzkrītoši, bet patiesībā neuzkrītošāk būtu bijis vienkārši dzert to aliņu. kādas trīs pieturas pirms izkāpšanas viņš tā kārtīgi sarosījās, visu sakārtoja un tad sēdēja domīgi ostīdams cigareti. droši vien sapņoja par to, cik smeķīgi būs to izkūpināt uzlecot savam bērītim mugurā svaigā gaisā viss tāds jaku labi padzēries.

burvīgi.