bērniņš
Lūcija aizvien vairāk ieiet pilnīgā emo modē. šovakar dārziņā mani sagaidīja priecīgs bērniņš (un ar to man vēl paveicās, bieži vien es nemaz neesmu gaidīta) un pa vārtiņiem jau izvilkās mazs, rūpju mākts cilvēks. saule bija par karstu, vējš par stipru, jaka netaisījās ciet, uz Dzintariņu negribējās, jo dejošana viņu ļoti nogurdina. pa ceļam apraudājās (vairs neatceros par ko) un tad pienāca visbriesmīgākais moments, kad no raudāšanas sāka tecēt deguns, bet man neatradās salvete. tad gan mēs vairs nevarējām spert ne soli, jo bija jāraud par to, ka puņķis. par laimi turpat bija viena no līvu laukuma āra kafejnīcām, kurā es bārmenim uzprasīju salveti. bērniņš stāvēja un izskatījās tik trāģiski, ka bārmenis ar līdzjūtīgu skatu man pasniedza veselu kaudzi.
/upd
daži no Lūcijas spārnotajiem teicieniem
"dzīve nemaz nav priecīga" (braucot ekskursijā uz Kandavu, kur ir apsolīts spēļu laukumiņš)
"es atradu mierinājumu salmiņos" (pēc kāda strīda aizejot paraudāt uz savu istabu un atrodot uz galda apakšējā plaukta tur aizmirstu paciņu ar salmiņiem)
"cik jūs varat bučoties, man jau apnika!"

un šovakar viņa pēkšņi uzrāvās gultā sēdus un ļoti satraukti ziņoja, ka nevēloties, lai skola ir tālu prom no mājām. iztaujājoties līdz problēmas saknei secināju, ka viņa bija uztraukusies, ka uz skolu nāksies iet vienai un viņa noteikti neiegaumēs ceļu. nja.