![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Brīžos, kad jūtos nu tā.. nu šitā! Neapmierināta ar sevi, vīlusies, nedroša, sastingusi, darboties nespējīga utt. Es sāku veidot iekšējos dialogus 2. personas skatījumā uz sevi. Un tad atbildu... Parasti šie dialogi ir strīdi, piezīmes, dzēlības, bakstīšana, aizrādījumi un uzbraucieni.
Ja kādam tas ko izsaka, varu dot norādi uz iepriekšējo postu spama blogā - jautājums "varbūt pietiks?" ir kluss, ļoti īss, bet labs piemērs. Šos dialogus es parasti cenšos nepieļaut, vismaz pēdējā gada laikā vairs ne. Bet es lieliski jūtu, kad tie atkal grib veidoties. Varbūt nevajag viņus apcirpt? Ļaut pašai sev riktīgi sabraukt augumā? Bet kāda no tā jēga? Esmu redzējusi, daudz citu cilvēku, kas brauc sev augumā no laika gala, jēgas manuprāt nekādas.
Nē, es esmu ļoti laimīga persona, tik šobrīd jūtos tā ne pārāk.
Vai jūs zinājāt, ka informācija, kuru es pa laikam te rakstu, ir ļoti, ļoti vērtīga? Un man būtu patiess prieks, ja jūs to nemācētu efektīvi izmantot.
Īstenībā man ir daudz dažādu labu rīku. Bet sūdīgos momentos negribas izmantot nevienu no tiem, lai gan es zinu 100%, ka vismaz daži iedabosies noteikti.
Kad es iemācīšos vajadzīgos momentos pielietot visu to, ko es zinu... Tad es būšu supercilvēks. Zināšanas ir tukšas, ja nav gudrības (spējas šīs zināšanas pielietot).
(informācija->zināšanas->gudrība)
Dzīve nav par mērķiem, to sasniegšanu. Dzīve ir par sajūtām, kuras tev rodas, kad dzīvo. Jebkurā darbībā vissvarīgākais ir sajūta, ne galarezultāts.
Laikam man pietiek. Es eju darīt.
Ja kādam, kas piebilstams, labprāt uzklausīšu, kas zin - varbūt man noderēs. ;)
Veiksmīgu dienu!
upd: Es gāju, lai darītu, bet datorklase bij aizņemta. Ļoti, ļoti interesanti. Toties jūtos es nesalīdzināmi labāk. :))
Ja kādam tas ko izsaka, varu dot norādi uz iepriekšējo postu spama blogā - jautājums "varbūt pietiks?" ir kluss, ļoti īss, bet labs piemērs. Šos dialogus es parasti cenšos nepieļaut, vismaz pēdējā gada laikā vairs ne. Bet es lieliski jūtu, kad tie atkal grib veidoties. Varbūt nevajag viņus apcirpt? Ļaut pašai sev riktīgi sabraukt augumā? Bet kāda no tā jēga? Esmu redzējusi, daudz citu cilvēku, kas brauc sev augumā no laika gala, jēgas manuprāt nekādas.
Nē, es esmu ļoti laimīga persona, tik šobrīd jūtos tā ne pārāk.
Vai jūs zinājāt, ka informācija, kuru es pa laikam te rakstu, ir ļoti, ļoti vērtīga? Un man būtu patiess prieks, ja jūs to nemācētu efektīvi izmantot.
Īstenībā man ir daudz dažādu labu rīku. Bet sūdīgos momentos negribas izmantot nevienu no tiem, lai gan es zinu 100%, ka vismaz daži iedabosies noteikti.
Kad es iemācīšos vajadzīgos momentos pielietot visu to, ko es zinu... Tad es būšu supercilvēks. Zināšanas ir tukšas, ja nav gudrības (spējas šīs zināšanas pielietot).
(informācija->zināšanas->gudrība)
Dzīve nav par mērķiem, to sasniegšanu. Dzīve ir par sajūtām, kuras tev rodas, kad dzīvo. Jebkurā darbībā vissvarīgākais ir sajūta, ne galarezultāts.
Laikam man pietiek. Es eju darīt.
Ja kādam, kas piebilstams, labprāt uzklausīšu, kas zin - varbūt man noderēs. ;)
Veiksmīgu dienu!
upd: Es gāju, lai darītu, bet datorklase bij aizņemta. Ļoti, ļoti interesanti. Toties jūtos es nesalīdzināmi labāk. :))
iekšējais strīds var veidoties tad, kad iekšēji zini kā būtu pareizi jārīkojas, bet nevari saņemties uz to soli kaut kāda iemesla dēļ. tā jau man arī gadās, bieži vien. un vēl, kad kāds to tavu iekšējo, it kā pareizo domu pilnīgi apgāž ar pretēju viedokli, un tu nespēj argumentēt savādāk, kā vien atsaukties uz savu iekšējo pareizības izjūtu. nu tas reizēm ritīgi tracina.
neuztvert nopietni, man vajadzēja kaut ko uzrakstīt :P
Es nekad nevarēšu kļūt ideāla. nekad nevarēšu sevi pilnveidot līdz tam perfektajam līmenim. Un mērķis tad te vispār tāds izplūdis. Bet kur ir tas burvīgums - procesā. Un ja es gribu kaut ko labāk, tas nenozīmē, ka man pašreizējā situācija nepatīk.
Turklāt es baigo kaifu ķeru no visādiem sīkumiem. Saule, vējš matos, zaļi koki, smuka daba, saulrieti... Tādos brīzos es jūtos super! Bet tas nebūt nenozīmē, ka es negribu labāk - teiksim aizbraukt uz ārzemēm, saulriets pie piramīdām, teiksim. :)
Mekleet sava praata robezhas, kas var buut veel interesantaaks?
Aija
Svarīgi kā tas tev liek justies, piemēram, fakts ka nekad nevarēsi sasniegt to perfekto līmeni. Vai tas tev liek justies sliktāk kaut kādā mērā? Tas pats ar pilnveidošanās procesu, vai jūties labāk kad sanāk, un sliktāk kad tev nesanāk sasniegt savu mērķi? Piemēram man ir bijis gadījums kad eju uz mērķi vairākus gadus, bet kad mērķis sasniegts, es saprotu ka tur tomēr nav tas ko es meklēju un cerēju atrast. Vai es esmu pilnveidojies... noteikti esmu, bet es jūtos tieši tāpat kā pirms tam. Pilnveidošanās ir ilūzija, man kaut kā mazliet tā liekas. Pilnveidoties var uz kaut kā fona. Piemēram ja tu pēc tam salīdzināsi sevi ar citiem, tu būsi pārāka. Un būs kas ir pārāki par tevi. Bet kāda gan tam visam nozīme?
tad tev padomā kādas pārmaiņas, vai kāds netradicionāls skatījums uz lietām, ko mēģini attīstīt?
Huh? biši nesapratu... Nu jā, pārmaiņas man visu laiku ir prātā. Kā jau labi saprati - visu laiku sevi uzlabot. Un bez pārmaiņām, uzskatu mainīšanas nu nekādīgi. :)
Cilvēks vienmēt darbojos pēc labākās programmas, ko es māk. Šo tad es i visu laiku cenšos uzlabot.
Svarīgi kā tas tev liek justies, piemēram, fakts ka nekad nevarēsi sasniegt to perfekto līmeni. Vai tas tev liek justies sliktāk kaut kādā mērā?
Pilnīgi noteiki, bet es visu laiku strādāju pie šīs sajūtas samazināšanas. Un man izdodas. Pēdējā laikā tās ir vairs tik tāds nieks, kas netraucē (kā kurā dzīves jomā, īstenībā - citur vairāk, citur mazāk). Domāju, ka ar laiku šī sajūta varētu pazust pavisam.
Tas pats ar pilnveidošanās procesu, vai jūties labāk kad sanāk, un sliktāk kad tev nesanāk sasniegt savu mērķi?
Ja godīgi, es neatceros ne vienu reizi, kad es būtu jutusies kā savu mērķi nesasniegusi. Tas ir nerimstošs process. Ja neesmu vēl sasniegusi, tas tik nozīmē, ka neesmu vēl sasniegusi. Turklāt, ja kas gribētais izgāžas, man vienmēr ir tā sajūta, ka daudz interesanta uzzināju, iemācījos. Njā... šajā jomā bezmazvai ideāli - mērķiem nozīmes nav, bet tieši procesam. Un šī man domāt pagaidām ir vienīgā joma, kur jebkuru rezultātu uztveru kā rezultātu, nevis izdošanos vai neizdošanos. (Būtu vērtīgi sevi iemānīt domāt tā arī citās jomās)
Pilnveidošanās ir ilūzija, man kaut kā mazliet tā liekas.
Man ne. Es jūtos daudz, daudz, daudz, daudz, daudz, daudz, daudz labāk. Es salīdzinu ar pagātni, kāda es biju. Un tagad dzīvot ir TIK forši! Vienkārši ķeru kaifu. :) Tas ir pilnveidošanās rezultāts. Un galvenais ir dzīvot ar prieku un justies brīnišķīgi. Dzīvot brīnišķīgi.
Pilnveidoties var uz kaut kā fona. Piemēram ja tu pēc tam salīdzināsi sevi ar citiem, tu būsi pārāka. Un būs kas ir pārāki par tevi. Bet kāda gan tam visam nozīme?
Kā jau teicu - salīdzinu ar pagātni.
Ar citiem salīdzinot - dažās jomās es būšu pārāka, dažās ne. Es varētu būt krutākā pokera spēlētāja Latvijā, bet nemācēt spēlēt klavieres. Un tā būs vienmēr. Bet nozīme jau nav tajā, ka nu es būšu baigi krutā, bet tajā ka es jūtos brīnišķīgi!
Turklāt kā neliels bonuss tam visam - man ļoti patīk citiem dot padomus, iedvesmot, palīdzēt... Ja man daudz pieder, es varu daudz dot. Tā ir ļoti forša sajūta. Arī process. ;)
Tu ļoti runā kā mērķu orientēts cilvēks. Bet es saku, ka man dzīvot man patīk, ne to, ka es nomirt gribu. Jo kāda tad dzīvei ir nozīme? Tas ka es nomiršu? Tas, ka es būšu baigi krutā? Nē. Tas, kā es jūtos pašlaik. Un tik vien. :)
Tu saki ka tagad dzīvot ir tik forši, un ka tas ir pilnveidošanās rezultāts. Bet vienmēr taču dzīvot ir bijis forši. Vai ir vajadzīgi kādi priekšnosacījumi, lai būtu forši? Es vēl izdarīšu to un to, un tad gan būs forši! Tas ir tieši tāpat kā ar laimi, vai nu tu esi, vai neesi laimīgs cilvēks. Un tam nav nekādu priekšnosacījumu. Man vajag vēl mazliet un tad gan es būšu. Nē. Tu vari būt vai nebūt neatkarīgi ne no kā. Forši var vienkārši būt, tagadnē. Salīdzināt kaut ko ar pagātni, kuras nav, un nākotni kuras arī nav? Ir tikai šis mirklis, vienmēr, te un tagad.
Un lai cik svarīgs ir pašreizējais brīdis, tomēr nevar noliegt pagātni. Pagātnes domas un darbi veido šo brīdi. Un ja es atceros, ka man nav bijis uz doto brīdi forši arī pagātnē... tas ir tikai veidojis šībrīža foršumu.
Nē, tādi laimes nosacījumi nav vajadzīgi un ir lieki. Taču ja būtu tikai kā tu saki, lielākā daļa pasaules būtu laimīga, kas acīmredzot tā nav. Arī domas tagadnē ir veidojušas domas pagātnē, lai es justos laimīga nākotnē, man ir jāveido savas domas arī tā.
Es jau varētu tagad kādu mēnesi vazāties gar jūru, pa mežiem un tgadnes brīdis būtu vienkārši ideāls, bet ja nepiedomā par nākotnes brīdi... Agri vai vēlu es sastapšos ar nepadarītiem darbiem, nabadzību, sapīkumu. Un tas savukārt laimīgu nedara.
Ir ļoti neizdevīgi noliegt pagātni un nākotni. Tie ir ļoti svarīgi dzīvošanas aspekti. Taču sajūtas un prieks, rīcība un darbošanās ir tikai tagadnē. Arī laimes izjūta.
Pagātnes lielākā nozīme, manuprāt, ir kādu tā tevi ir izveidojusi un ienesusi šodienā, šajā brīdī. Kāds cilvēks tu esi šobrīd. Kas notika, kā bija, kā juties, tam jau vairs nav nozīmes, būtisks ir rezultāts.
Laimīgam būt, tā ir katra paša brīva izvēle. To ir grūti saprast tādēļ, ka tas ir tik neiedomājami vienkārši. Vakar es varēju būt nelaimīgs cilvēks, bet šodien es izvēlos būt laimīgs.
Cik esmu lasījis, un arī pats tā uzskatu, drošības sajūta sabiedrībā, pēc kā mēs visi tiecamies, ir maldīga. Tavs statuss, un tas ka tev kaut kas pieder var mainīties vienā mirklī, kaut arī tu to būvēji gadiem ilgi. Un tas ka tu to vari pazaudēt tik vienkārši, pats par sevi runā par tā visa smieklīgo vērtību. Vienīgā īstā drošības sajūta ir sevī. Un šai iekšējai drošības sajūtai ir jāstāv tam pāri. Vienalga kur tu esi, vienlaga kas tu esi, jo tu nezini kur dzīve tev iesviedīs nākamajā brīdī.
Pagātnes lielākā nozīme, manuprāt, ir kādu tā tevi ir izveidojusi un ienesusi šodienā, šajā brīdī. Kāds cilvēks tu esi šobrīd. Kas notika, kā bija, kā juties, tam jau vairs nav nozīmes, būtisks ir rezultāts.
Jā, tik būtisks nav rezultāts bet gan tas, ko tagad dari un kā jūties.
Cilvēks it kā attīstās visu laiku. It kā. Bet nemācoties lasīt, lasīt neiemācīsies. Es attīstos ar mācīšanos un nodomu un virzību. Un šo virzību es varu mainīt. Ja es pirms diviem gadiem biju depresijā un sasodīti nelaimīga... un tagad ļoti laimīga... Kā tur var nesalīdzināt?
par to attistibu man jau skaidrs tavs viedoklis, pats esmu gajis tam cauri vairakaart, un arii taa visa noderiibu es saprotu, skatoties uz to visu kaa ierindas cilveks skataas. bet es jau te meeginu out of the box... un jautajums man rodas vai tiesaam ir jaforsee ar maciisanos un ko tas rezultaataa tev dod taadu neaizvietojamu, unikaalu, bez ka tiesam dzive nav iespejama? vai tas, ja tu daudz zinasi, daudz pratiisi, nu vienalga kaut vai zinaatnju doktors..vai tas garantee ka jutiisies labaak, laimiigaak? un ja tu nemaz neko nemaacessi un nezinaasi, kas buus tas kas liks justies sliktaak? ja atbilde ir naudas trukums, ok tad kravaju somas un uz iiriju :)
a un vel tads jaut. vai cilveki kas neko nezin, nemak un kam neka nav ir nevertigaki?
Bet es to atklāju tādējādi, ka es kaut ko izdaru - eu! šis bij interesanti, kā vēl varētu izdarīt? Un tā arī aizgāja. :)
Bet ja par filmām, tad man savukārt patīk action. Tāds labs, smuki noformēts. Un vispār labi noformētas filmas - i režija, i mūzika, i ideja, i vizuālais. Jap, tas pats gandrīz vien ir. :D
šitais ir tik precīzi! A ko tādās situācijās iesākt? Mana nelaime ir tā, ka tādos gadījumos totāli kapitulēju, paceļu ķepiņas gaisā un pasaku, "labiiiii, esmu totāli stulba un lieciet man mieru!", kaut gan zinu, ka patiesībā man ir taisnība... vienkārši nevar otram to tā paskaidrot, reizēm vienkārši nevar izteikt tās sajūtas vai to nozīmi...
Piemēram, man viens cilvēks, kas diendienā dzīvo blakus, apgalvoja nesen kā, ka es neesot mainījusies un šis apgalvojums mani totāli sašāva, jo es taču pati zinu, cik ĻOTI esmu mainījusies, tā ka man izlikās, ka to nevar nepamanīt... bet nu... kā tad lai ieskaidro cilvēkam, ka esmu kļuvusi daudz pašpārliecinātāka, ar pozitīvāku skatījumu uz dzīvi, jā, pat čaklāka un rūpīgāka... žēl paliek, ka to neievēro un pasaka, ka neesmu nemaz mainījusies.
Un tad, ja es pilnīgi noticētu sev ka tā rīkoties ir pareizi, es nevienam nejautātu un tādu sarunu neuzsāktu. Es to daru un viss, bez diskusijām.
zinot cik ilgu laiku prasa šīs visas sistēmas ieintegrēšana varu derēt, ka lielākā daļa to nemāk efektīvi izmantot.
Arī es..., jo lai gan ļoti daudz ko zinu... tā tomēr ir tikai zināšana... nevis gudrība :)
Tāpēc es jūtos samērā droša, zinot, ka lielākā daļa to nemāk. :D
Man jau patīk to visu nosaukt vienā jēdzienā "Personal development", bet šis jēdziens ir tik plašs, ka cilvēkam, kurš ar to nav saskāries varētu nebūt skaidrs, kas viss zem tā visa slēpjas.
Bet ja tā mēģinātu paskaidrot... Hm... Nu kaut kā tā, ka izprotot tā kā ir būvēta cilvēka personība ir ļoti viegli ar to manipulēt. Vienalga vai to cilvēks pats dara vai kāds cits (pirmais solis un vieglākais - manipulēt pašam ar sevi). Bet lai uzbūvētu pietiekami precīzu personības portretu ir vajadzīgs ļoti daudz informācijas. Turklāt jābūt zināšanām attiecīgajā jomā, lai spētu šo info sastrukturizēt. Pluss jābūt gudrībai, lai mācētu šīs zināšanas izmantot. Nu kaut kā tā.
Ja par mani, tad man ir nelielas zināšanas un pati sevi jau māku pārveidot pamazām. Par citiem es vienkārši vēl tik vācu info. Tā ka šajā ziņā arī es esmu drošs cilvēks pagaidām, jo izmantot to nemāku. :)
Jap... un savukārt ja izņem manu paplašinājumu manipulēt ar citiem un paliek tikai manipulēt ar sevi... nu tad tas savukārt ir "Personal development" ;)
Es pat esmu diskutējusi ar savu istabasbiedreni par šo vārdu. Es to uztveru kaut kā pavisam savādāk. Ja ir kāds skumjš cilvēks, un es sāku izmantot tehnikas (smīdināšana), lai viņš kļūtu priecīgāks, tā arī ir manipulēšana.
Un man savukārt ļoti patīk likt cilvēkiem justies labi.
Es zinu, ka tas nav vispārizplatīts uzskats un pieņēmums, bet man ir tā - ir divi veidi kā cilvēkus ietekmēt - manipulējot ar viņiem, piespiežot darīt to, ko gribu, lai dara.
Man ļoti nepatīk piespiešana.
Turklāt man ļoti patīk, ka es lieku cilvēkam domāt. (Jap, arī likt cilvēkiem domāt ir manipulācija)
Manipulācija ir viss tas, ko es daru apzināti (arī neapzināti), lai ietekmētu cilvēku rīcību. Lai viņi pasmaidītu, sāktu domāt, pārdomātu dzīvi, izvēlētos sev tīkamāko ceļu, lai pamodinātu, lai viņi sāktu kustēties, lai justos labi, lai... nu piedomā pati! ;)
Un tas, ko cilvēks izvēlēsies, man nav svarīgi, man ir svarīgi, lai cilvēks domātu un izdomātu un izvēlētos, nevis klusi pakļautos dzīves straumei. Man ir svarīgi, lai cilvēks apzināti iesāk procesu, nevis padodas un klusi eksistē. Man nav svarīgs mērķis, bet tas, ka cilvēks kaut ko dara. (Un te atkal nonākam pie jau apspriestas tēmas - svarīgāks ir process nevis galarezultāts)
Un vēl kā piebilde, lai nav pārpratumu - es reti, kad gribu, lai cilvēki rīkotos man vēlamajā virzienā. Man labāk patīk, ja viņiem pašiem ir galva uz pleciem.
Un vēl piebilde - man nepatīk melot un es šķiet pat to nemāku darīt. Man patīk godīgums un atklātums, bet tas nebūt neizslēdz manipulēšanas iespēju. Var manipulēt ar cilvēkiem arī runājot tikai taisnību.
Heh. Šis ir grūti paskaidrojams temats. Tāpēc vārdu manipulēt es pārāk bieži neizmantoju, savādāk atkal jāskaidro viss šis garais penteris. :D