atdzimšana

sastingums

sastingums

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Brīžos, kad jūtos nu tā.. nu šitā! Neapmierināta ar sevi, vīlusies, nedroša, sastingusi, darboties nespējīga utt. Es sāku veidot iekšējos dialogus 2. personas skatījumā uz sevi. Un tad atbildu... Parasti šie dialogi ir strīdi, piezīmes, dzēlības, bakstīšana, aizrādījumi un uzbraucieni.

Ja kādam tas ko izsaka, varu dot norādi uz iepriekšējo postu spama blogā - jautājums "varbūt pietiks?" ir kluss, ļoti īss, bet labs piemērs. Šos dialogus es parasti cenšos nepieļaut, vismaz pēdējā gada laikā vairs ne. Bet es lieliski jūtu, kad tie atkal grib veidoties. Varbūt nevajag viņus apcirpt? Ļaut pašai sev riktīgi sabraukt augumā? Bet kāda no tā jēga? Esmu redzējusi, daudz citu cilvēku, kas brauc sev augumā no laika gala, jēgas manuprāt nekādas.

Nē, es esmu ļoti laimīga persona, tik šobrīd jūtos tā ne pārāk.

Vai jūs zinājāt, ka informācija, kuru es pa laikam te rakstu, ir ļoti, ļoti vērtīga? Un man būtu patiess prieks, ja jūs to nemācētu efektīvi izmantot.

Īstenībā man ir daudz dažādu labu rīku. Bet sūdīgos momentos negribas izmantot nevienu no tiem, lai gan es zinu 100%, ka vismaz daži iedabosies noteikti.

Kad es iemācīšos vajadzīgos momentos pielietot visu to, ko es zinu... Tad es būšu supercilvēks. Zināšanas ir tukšas, ja nav gudrības (spējas šīs zināšanas pielietot).

(informācija->zināšanas->gudrība)

Dzīve nav par mērķiem, to sasniegšanu. Dzīve ir par sajūtām, kuras tev rodas, kad dzīvo. Jebkurā darbībā vissvarīgākais ir sajūta, ne galarezultāts.

Laikam man pietiek. Es eju darīt.

Ja kādam, kas piebilstams, labprāt uzklausīšu, kas zin - varbūt man noderēs. ;)
Veiksmīgu dienu!

upd: Es gāju, lai darītu, bet datorklase bij aizņemta. Ļoti, ļoti interesanti. Toties jūtos es nesalīdzināmi labāk. :))
  • "kad kāds to tavu iekšējo, it kā pareizo domu pilnīgi apgāž ar pretēju viedokli, un tu nespēj argumentēt savādāk, kā vien atsaukties uz savu iekšējo pareizības izjūtu. nu tas reizēm ritīgi tracina."

    šitais ir tik precīzi! A ko tādās situācijās iesākt? Mana nelaime ir tā, ka tādos gadījumos totāli kapitulēju, paceļu ķepiņas gaisā un pasaku, "labiiiii, esmu totāli stulba un lieciet man mieru!", kaut gan zinu, ka patiesībā man ir taisnība... vienkārši nevar otram to tā paskaidrot, reizēm vienkārši nevar izteikt tās sajūtas vai to nozīmi...
    • Manuprāt, tas notiek tāpēc, ka mums pašiem nav visas atbildes uz saviem jautājumiem. Nav skaidra un viennozīmīga atbilde sev, un tāpēc ir šaubas un nedrošība. Un pretējs viedoklis tracina tieši šī iemesla dēļ, mēs īsti neticam paši savai atbildei.
      • man reizēm šķiet, ka tas ir tādēļ, ka šī atbilde varbūt nav tieši skaidra vārdos, bet tikai kaut kādās sajūtās, tēlos, kurus nav tik elementāri paskaidrot tā, lai otrs precīzi saprastu domu, tādēļ vienkārši zūd motivācija kko mēģināt paskaidrot.
        Piemēram, man viens cilvēks, kas diendienā dzīvo blakus, apgalvoja nesen kā, ka es neesot mainījusies un šis apgalvojums mani totāli sašāva, jo es taču pati zinu, cik ĻOTI esmu mainījusies, tā ka man izlikās, ka to nevar nepamanīt... bet nu... kā tad lai ieskaidro cilvēkam, ka esmu kļuvusi daudz pašpārliecinātāka, ar pozitīvāku skatījumu uz dzīvi, jā, pat čaklāka un rūpīgāka... žēl paliek, ka to neievēro un pasaka, ka neesmu nemaz mainījusies.
        • acīmredzot, ar viena un tā paša teksta palīdzību mēs varam aprakstīt daudz dažādas situācijas :) viens piemērs varētu būt sekojošs. Es mācos skolā vairākus gadus, un pēdējā gadā, īsi pirms skolas beigām saprotu, ka vairs negribu to turpināt darīt. Zinu, ka man to izglītību turpmāk nevajadzēs, jo esmu izdomājis darboties citā sfērā. Saprotu arī, ka tomēr tas izglītības dokuments var izrādīties noderīgs. Bet tajā pat laikā šausmīgi negribas to darīt, drīzāk sparīgi mesties iekšā jaunā jomā, kamēr degsme nav pazudusi. Un ja sanāk diskusija, spēcīgi racionāli domājošs cilvēks tev viennozīmīgi teiks ka skola tev jāpabeidz, jo laiks un darbs ir ieguldīts. Bet kā tu lai paskaidro savu iekšējo sajūtu, to nozīmi? Kā lai pārliecina par to ka tieši tagad tev jārīkojas! Un kad tev saka , pabeidz skolu un tad domā muļķības!! Un neviens nespēs saprast, ka teiksi, ka pēc skolas beigšanas tev vairs nebūs tādas degsmes, jo tu neko nebūsi ziedojis.
          Un tad, ja es pilnīgi noticētu sev ka tā rīkoties ir pareizi, es nevienam nejautātu un tādu sarunu neuzsāktu. Es to daru un viss, bez diskusijām.
Powered by Sviesta Ciba