Man šodien kašķis.
Tādās dienās šķiet, ka uz mani ielās nevis skatās, bet blenž. Pie tam, katrs, kuram ir acis pierē. Nebūtu es labi audzināta, pajautātu, kādēļ tā jāskatās. Lai gan pati neesmu labāka. Skatos pretim un ceru, ka tam otram arī liksies, ka es blenžu. Tā šaudīdamās acīm nepamanīju, kā nonācu garo gabalu līdz darbam. Vismaz kāds labums.
Gribētos būt īstenai savas tēvzemes patriotei, bet pārsvarā man par Latviju un norisēm šajā valstī ir kauns. Esmu savas ģimenes, draugu un atmiņu patriote, bet ticība skaistai nākotnei valstiskā līmenī izraisa smīnu. Un nekādi argumenti par Baltijas valstu fenomenu pasaules vēsturē, kad salīdzinoši īsā laika posmā notiek tik daudz pārmaiņu, mani nespēs pārliecināt, ka visas sliktās lietas ir tikai adaptācijas un izaugsmes process. Basta. :)
Un, ja man būtu jāiet karot par Latviju, es uzreiz izliktos, ka esmu beigta (vislabāk kopā ar draudzeni) un tad gļēvi otrpus frontes līnijai meklētu Leiputriju.
Šausmīgi mīlu un tas ar’ nav labi. Ar varu piespiežu sevi ieturēt distanci, lai nebūtu liels BUM.
Tomēr ir feini. :) Ar visu kašķi.
Rakstīju par lielu prieku, aizrakstījos līdz sirdij, noraudājos un sapratu, ka lielākās bēdas un lielākā laime ir klusi, tik klusi, ka dzirdēt tos lemts tikai pašam. Man iet labi, tas ir skaļākais, ko varēs sadzirdēt citi. Man patiešām iet labi. :)
Lūdzu, lūdzu, nevajag Ziemassvētkus.
Aizmukt var no Jāņiem, no Neatkarības dienas, pat no savas dzimšanas dienas.
Bet Ziemassvētki velkas līdzi, lien dvēselē, skan visās malās neatkarīgi no tā, vai es tādus svētkus vēlos vai nē. Labi lāčiem, ežiem un vardēm, kuri var aiziet ziemas miegā un neviens viņiem ausīs neskandina jingle bells. Varbūt dziļos laukos izdotos aizmukt, bet tādu man nav. Visam beigās sanāk, ka pilsēta mani ieslodzīs Ziemassvētkos un es savā īgnumā un cinismā bojāšu svētkus tuviniekiem, mīļotajam un draugiem. Vēl mēnesi man visur sekos Ziemassvētku panika un tikai nākamajā rītā pēc svētkiem es atviegloti uzelpošu, ka viss ir garām. Ja paveiksies un neieradīsies radi uz Ziemassvētku pusdienām.
Vienīgi.... ja savāktos vairāki cilvēki, varētu uzrīkot, piemēram, laba kino vakaru bez egles, dāvanām, salkaniem smaidiņiem, obligātajiem apsveikumiem. Kur nu.. sasapņojos. Mamma būs bēdīga. Un visādi tamlīdzīgi....
Nu neizdodas man saskatīt šo svētku burvību, sirds nevis iesilst, bet savelkas ciešā kamolā un Ziemassvētku vakarā es ātri, ātri eju gulēt, lai ātrāk pienāktu nākamais rīts un viss atkal ir labi. Līdzīgi kā bērnībā laukos vecmāmiņa nesaprata, kā bērns tik daudz var gulēt. Es gulēju tādēļ, ka gribēju uz mājām pie vecākiem un guļot laiks zūd.
Sēžu ar draugiem pirtī pie galda, rociņas pēc labas pēršanās visiem nemitīgi stiepjās pēc ķiļavmaizītēm, draugiem pēc alus un citiem alkoholiskajiem dzērieniem, man pēc apšaubāmas izcelsmes sīrupūdens trauka, kad pēkšņi sāku dzirdēt ar pakausi. Draudzenes ķiķināšana novirzās dibenplānā un es skaidri dzirdu, kā viens meitietis ļoti ‘lieliem’ vārdiem un domām pie galda aiz muguras mani aprunā. Sajūta mazliet nereāla. Varbūt tādēļ, ka es vienīgā vakara gaitā nelietoju alkoholu un saglabāju uztveres asumu, kamēr citiem ‘oža’ noplakusi un viņi savā atbrīvotībā vairs īsti nekontrolē nedz runāšanas decibelus, nedz arī emocijas. Pirms kāda brītiņa pieminētais meitietis ļoti draudzīgi pienāca man klāt un pajautāja, vai es viņu atceros. Teicu, ka pieklājības pēc es varētu teikt, ka jā, tomēr būšu godīga un atzīšos, ka persona liekas redzēta, tomēr kad un kādā sakarā – nepateikšu. Sarunas turpinājumā man tika atgādināti fakti, cilvēki un notikumi. Saprotu, ka pieminētās lietas atminos, bet meiteni pašu – joprojām gandrīz nē. Izglāba bērnības draugs, aiz rokas vilkdams uz pirts pusi. Tagad pie galda ar olu un ķiļavu mutē noprotu, ka meituka gājiens bijis izlūkgājiens, ka esmu ‘uzķērusies’, vaļsirdīgi atzinusies, pārmetusi sev sliktu atmiņu un jutusies gandrīz vainīga tik draudzīgas būtnes priekšā. Meituks-partizāns izošņājis situāciju citam meitukam. Kādiem mērķiem, tas man paliks neizzināts fakts, toties atreferēšanu man aiz muguras, protams, ne man glaimojošā izteiksmē, esmu izbaudījusi pilnībā. Ja pieminētais notikums ar to arī būtu beidzies, es nosmīnētu un aizmirstu. Taču nav pagājusi ne pusstunda, kad meituks, atkal noķēris mani vienu, vēlas turpināt sarunu. Es, būdama pārlieku godīga (tikai šoreiz ;) it kā starp citu, ĻOTI smaidīdama pasaku, ka man šovakar ausu vietā ir lokatori-uztvērēji un, ka es esmu dzirdējusi visu sarunu. Ja viņa vēlas uzzināt ko konkrētu, lai tā arī pajautā. Un nobijos, brašule ;), jo pēc viņas skatiena likās, ka nu pat es varētu iedzīvoties arī zilā acī. Bet arī ar to viss nebeidzās. Pēkšņi, pilnīgi (ja kāds saprot, izskaidrojiet man, lūdzu, ko nozīmē vārdu salikums ‘pilnīgam matu kuplumam’ uz Pantene ProV šampūna pudeles) zaudējusi jebkādu pašcieņu, viņa man sāk taisnoties! Un mani pārņēma kauns, par kura cēloņiem joprojām netieku skaidrībā. Kauns tās meitenes vietā, kauns viņas draudzenes vietā, kauns par to, ka man kauns par situāciju un vēl visādi 100 kauni. Taisnošanās saturam nav nekādas nozīmes. Saprotu, ka man nav neviena vārda, ko pateikt, ka situācija ir vēl stulbāka kā ziepju operās un pa virsu visam pieaugošā kauna sajūta. Arī it kā nevietā. Un vēl šodien ir kauns.
Baisi patīkams nogurums. Ne tāds kā pēc seksa. Un ne tāds kā pēc dejošanas mēģinājuma vai neprātīgas lēkāšanas pa viļņiem. Daudz un nepatīkama, bet labi padarīta darba nogurums. Tagad es varētu pārvērsties par kalnu un iet apciemot Muhamedu. Man nebūtu grūti. Es būtu milzīgākais, jaukākais un ātrākais kalns, kādu vispār iespējams iztēloties. Tik liela un stipra es šodien apsveikšu dzimšanas dienā savu brāli. Un pateikšu paldies mammai. Viņa ar tēva starpniecību nosūta man uz darbu brokastu maizītes, ja es pa nakti neesmu bijusi mājās. Sākdama strādāt gan par tām aizmirsu, toties tagad jo lielāks prieks. Gandrīz tik pat labi, kā pēc gara pārgājiena svaigā gaisā ar draugiem piesēst un uzēst siermaizi un padot kādam tēju termosā. Vai zaptsūdeni. ;) Nekādas kolas, jogurti un tuplas, vai grillēti laši!
Ja pa ceļam uz mājām redzi pazibam garām kādu laimīgu kalnu – tā esmu es.
P.S.
Neesmu resna.
Vai tā ir kleptomānija, ja kaut ko paņemot rokās un ievērojot, ka to neviens nav pamanījis, galvu kā zibens šautra pāršķeļ doma – jābāž kabatā un jāiet prom? Tas gan attiecas tikai uz lietām, kuras it kā nevienam nepieder: veikaliem, krogiem, lietām un mantiņām masu pasākumos un izstādēs. Un, ja vēl blakus smaidīga atbalstu sniedzoša draudzene, ar kuru saprotamies gandrīz bez vārdiem, tad gandrīz noteikti par abām arī “aizņemsimies”. Obligāti nosacījumi darbībai ir labs garastāvoklis un nekādu raižu konkrētajā brīdī. Pieķerta esmu tikai vienreiz, bērnībā veikalā, kad jau kādu n-to reizi nospēru radziņu (bija tādas garšīgas baltmaizītes) un pa ceļam uz mājām baroju visus suņus. Ielas oficiālais nosaukums ir Raiņa iela, bet nezin kā bērnu valodā tā bija pazīstama kā Suņu iela. Katrā sētā pa sunim un ikviens ļoti grib radziņu! Mamma lika iet atpakaļ uz veikalu un atvainoties. Pašu procesu neatceros, bet laikam bija ļoti nepatīkams, jo esmu pacentusies izdzēst no savas atmiņas. Man gribētos ticēt, ka tas ir aiz ‘neko darīt’. Kad pārāk labi dzīvojas un karuseļi asākām izjūtām nav pieejami. Un tie, kas bija pieejami Stacijas laukumā.. tos vispār var saukt par karuseļiem? Nu jā... Par ko es runāju.. Tad ir vai nav?
Rāma svētdiena ar krustvārdu mīklām, 3-ēdienu pusdienām un tēju lielos daudzumos. Tieši tāda, kādu to biju iedomājusies nedēļas vidū darbu gūzmā. Reizēm nav lielākas baudas par snobisku dzīvesveidu zināmos apstākļos. Kad nav par visām varītēm jāpierāda sevi oriģinalitātē, attapībā un spējā labi justies jebkurā sabiedrībā.
Reklāmas rīmu nakts atmiņā paliekošākie iespaidi būs burkāni un jau otrajā cēlienā savam draugam uz pleca aizmigusī draudzene. Un vēl šaušana ar mazmazītiņu arbaletu, kuram bultām uzgaļu vietā lipekļi. Tagad kādu laiku pastiprināti jāseko līdzi savai veselībai, jo, lai tiktu pie labākiem rezultātiem, lipekļus aplaizīju. Galīgi nebija žēl notikumu vidū doties prom uz mājām. Pieņemu, ka šī pasākuma sākotnēja ideja pamazām nonivelējas un, kļūstot par ‘modes preci’, zūd pievilcība. Tikai dabisks process. Lai gan neesmu īsti pārliecināta, jo iepriekšējo gadu pieredzes man nav. Tas bija reklāmas rullīšu pasākums, ja? Mājupvedēji laimīgi paziņoja par gaidāmo ģimenes pieaugumu un gulēt es aizgāju smaidīgāka un laimīgāka par pašu topošo māmiņu un viņas draugu. Vismaz es tā jutos. Nezin, ko es tā sapriecājos. Varbūt iedzēruši par daudz bijām. :)
Eeehhhh...
Neatceros, kad pēdējo reizi tik smagi esmu nopūtusies.
Šobrīd mani vislaimīgāko spētu padarīt svešs un labs cilvēks, kuram arī nebūtu ar ko sviestmaizi uzkost, jo visi tuvie kļuvuši pārāk tuvi, un viņu klātbūtnē sirds lūzt. Es mazliet mulstu un knibinātos ap ap savu siermaizīti, bet patiesībā būtu šausmonīgi pateicīga. Varbūt pat tik pateicīga, ka atdotu pusi no tās. Ne visu tādēļ, ka ar maizīti rokās drošāk. :>
Pacēlusi acis augšup pār ēku virsotnēm noelšos KĀDAM pateicībā par to, kas man šobrīd pieder. Godīgi sakot, es jau sen zināju, ka man pienākas. ;)
Lai nezaudētu modrību, sejas vaibsti neizplūstu saldā pankūkā un balss neskanētu ‘buži buži’, dodos uz bodi pēc kaut kā sīvāka. Vērmeļu rūgtā, piemēram. ;)))
Tāds vispār ir? :)
Kafiju izvēmu. Šodien būs bijis pirmais un arī pēdējais gadījums manā mūžā, kad es to &*^%#$@* būšu mēģinājusi dzert. Kaut kur jāpieķeksē atskaitei. Turpināšu pieturēties pie matte un čefīriem, un galu galā - pie vecajām labajām zaļajām un zāļu tējām.
iegūstams, ja, būdams kafijas nedzērājs, īpaši miegaina rīta kliedēšanai izdzersiet lielu krūzi stipras (laikam) kafijas. Vakar ilgi līdz vēlai naktij lasīju Borhesu. Tas ievilkās, jo domas klīda prom no stāstiem un ikreiz, pabeigdama kādu no tiem, sapratu, ka nezinu, par ko lasīju. Iespītējos un lasīju no sākuma. Un tad vēlreiz no sākuma. Un tā, šķiet, ilgi, jo šorīt, beidzot izkāpusi no gultas un stāvēdama uz savām kājām, jutos paveikusi ‘mission impossible’.
“Sveicināti, mēs te jūsu dārzā palasīsim magonītes.” – tā paziņu pirms kāda laiciņa pie privātmājas durvīm fakta priekšā nostādījuši pāris mazgadīgu narkomānu. Šis nav uz mutes kritis, atļāvis un vēl pieteicis, lai ņem burkāniņus un plūmītes ar’, tur esot vitamīni veselības stiprināšanai.
Uzvedos haotiski, domāju haotiski, rakstu haotiski un pie visa vainoju kafiju. Dēmoni esot bezdzimumu būtnes, kurus varot aizbaidīt parādot pigu. Šādi dūrītē savilkti pirksti simboliski atveido dzimumaktu un vieš dēmonos... neatceros ko.. bailes, visdrīzāk. Man darbavieta šodien pilna ar dēmoniskām bezdzimuma būtnēm, kuras netuvojas manam darbagaldam. Jo ikvienam, kurš man izskatās aizdomīgs (resp. viltīgām acīm iet garām un izskatās tā, ka varētu ierosināt kaut ko kopīgi pastrādāt), domās parādu pigu. Līdz šim ar aktīvu strādāšanu neviens nav uzmācies. Pat priekšnieks neapjautājas, kā man klājas. Vai nu labi māku izskatīties noslogota, kad nav iedvesmas strādāt, vai arī tik tiešām darbojos dēmonu mītnē.
Laaaaaiiiiiiiiiiilaaaiiiinaaiiiinaaiiiii
Kam savs draudziņs, tas ar savu draudziņu,
Kam nav draudziņa...
Vienīgais mans draudziņš šeit bij duujs un nu... žēl, bet..
...es ar cisu maisu ;)))
Nupat izdomāju, ka pa īstam mīl tad, kad atteikšanās no citiem ‘labumiem’ kļūst par prieku. Nemitīgi priecājos. ;)
Sen neredzētā klasesbiedrene, ar kuru pagājušonedēļ sarunājām iemalkot pa kokteilītim, šonedēļ izliekas par mirušu buti. Pati vainīga!
Kārtējo reizi izvēlos de laurier produkciju un kārtējo reizi esmu sajūsmā. Sevišķi par masāžas ziepi (massage bar). Pamēģini Tu ar!
Nekad neaizmirstiet, ka vāriet olas. Vai arī, ja aizmirsīsiet, tā būs pēdējā reize, jo kasīt sasprāgušu olu no radiatoriem nav iedvesmojoši. Labi, ja ar humora izjūtu viss ir kārtībā.
Īsti nezinu, vai “ar Tevi kā ar bitēm” ir kompliments vai nav. Drīzāk jau, ka nē.
Ierasties lidostā, lai lidotu uz Helsinkiem un noklausīties maigā dispečeres balstiņā nolasītu paziņojumu, ka mana lidmašīna vispirms aizlidos līdz Berlīnei, tad atpakaļ, un tad beidzot varēs lidot arī uz Helsinkiem, ir aizvainojoši. Atvainošanās paliek nesadzirdēta.
Galīgi nav apetītes. No vienas galējības otrā.
Braucot autobusā ar māsu nosmējām par sniega lavīnu no jumta, kas trāpīja gājējam. Smaga tā lavīna nebija, bet uz galvas vīrietim pēc tam bija sniega turbāns, savukārt sejā pārsteigums, ko nomainīja izmisums. Tad sakaunējāmies un nodomājām, diezin vai būtu smieklīgi, ja mums tā gadītos? Vakar no māsas atnāca sms: “Tu neticēsi, bet stāvēju darbā uz balkoniņa un man uzgāzās sniega blāķis.” Pacietīgi ar bažām gaidu savu lavīnu.
Tīriem zobiem no rīta palūkojos pa logu un ieraudzīju savu pirmo sniegu šoziem! Kāds noteikti mani apsmies un teiks, ka 5 retas, sīkas sniegpārslas nav nekāds sniegs, tomēr man sirds salēcās un es kā muļķe gandrīz apraudājos.
Arī ciniķi mēdz būt sentimentāli.
Kauns, tequilla! :)
Nupat padomāju, cik labi ir SC nevienu nezināt personīgi. (OK, meloju, ar diviem esam pazīstami jau laiciņu, bet tur ir tā, ka tas gandrīz neskaitās <- tā laikam tikai sieviete var paskaidrot ;) Var smērēt žurnālā visu, kas uz sirds un nebēdāt par žoga augstumu ap savu namiņu. Es gan to neizmantoju, bet patīkami šādu apziņu pacilāt, patīksmināties un nolikt citiem vislabāk redzamā vietā. HA! :)
No siltumtrases lūkas līda ārā asiņaini transvestīti šauriem gurniem un lielām plaukstām, un autobusa šoferis grima aizvien dziļāk sevis paššaustīšanā. Viņš domāja, ka neuzmanīgi braucis un satriecis šīs būtnes vaļējā caurumā ielas vidū.
Sapnis. Šoferis biju es.
Nav gluži tā, ka neko negribās darīt, bet nu strādāt noteikti nē. Nāks projekta deadline un nāksies strādāt vēlos vakaros, mājās un naktīs. Būšu negulējusi un man atkal rādīsies, ka sīkrūtotas tīkliņzeķes marasmātiskajam indivīdam bankā licies nepieklājīgi. Ēdīšu žāvetas plūmes un priecāšos, ka draugiem negaršo. Bet tas viss tikai būs. Šodien ir labi. Vakarnakts bacardi tūrē nāca apskaidrība par lietām, kas ilgi nedeva mieru. Ja šodien apskaidrība ir tik pat dzidra, tātad esmu atvieglojusi savu galvu no smagām pārdomām. Bieži vien sarunas nekur neved. Viens runā, runā... skaisti stāsta, no sirds stāsta.. grib izrunāties.. Otrs šo laiku izmanto savām pārdomām klusā pateicībā, ka nekas nav jāsaka.. Labs variants, bet ir teicamāki. Vakardienas. Pieturiet kāds man galvu. Lai neaizlido. :)
Pamodos, piecēlos un nobrīnījos. Pirmo reizi pēdējo trīs mēnešu laikā no rītiem paspēju uz to transporta līdzekli, kurš bijis nodomāts iepriekšējā vakarā. Līdz ar lepnumu par sevi manī ir tik daudz enerģijas, ka vēlos to ieguldīt nedarbos. Parastā dienas enerģijas deva domāta darbiem, papildus deva – nedarbiem. Kādai izvirtībiņai, provokācijai vai smaidīgam melsienam. Prozit!
P.S.
H.L.Borhess ne vienmēr lasās. Vakar lasījās. Balti skaužu viņa erudīciju. No visas sirds. Btw, vai tik ’flash mobs’ nav tās pašas izsenis Šveicē rīkotās ‘Festspiele’, tikai mazliet mūsdienīgākās izpausmēs?
Naktī krāsot kāpnes daudzstāvu mājas trepjutelpā ir pat interesanti. Patiesībā es to nebūtu darījusi, jo neesmu čakla pēc dabas, bet, kad iedomājos, ka to varētu uzņemties mana mamma, saņēmos un teicu, ka izdarīšu. Iepazinos ar kaimiņu naktsgaitām, jo mans nodoms krāsot vēlu vakarā, kad neviens nestaigā, izgāzās. VIŅI naktīs neguļ. Pietam, vai ikkatrs naktsputns garāmejot pamanījās nokomentēt manu darbu vai sevi pašu. Sākot no 'Tu esi baigais malacis' līdz bezjēdzīgai sevis attaisnošanai 'mēs savu posmu arī visu laiku gribam nokrāsot, bet nesanāk laika' un tad, pārlieku bijīgi dodoties pa iešanai atstāto celiņu augšup, aiz centības nogrīļojas. Kāds garāmejot pajautā, vai nevēlos kompānijai iziet ārā uzsmēķēt, kāda noklabina špiļkas un atstāj aiz sevis smaržu mākoni, dodoties velns sazin kur (mana māsa ;) un vēl kāds paver durvis apskatīties, kas tur aiz sienas čabinoties. Kā par brīnumu, neviens neizvelk savu suni nakts pastaigā. Suņi nesaprot, kur var kāpt un kur ir svaigi krāsots. Kad pabeidzu, kādu brīdi stāvēju un priecājos, tad sajutos lepna un pēdīgi sapratu, ka nieks vien ir, lai sevi lielītu. Jo patiesībā es to galīgi nevēlējos darīt.
Nācu uz darbu, slidinādamās un palēkdamās pa slapjām lapām un domāju, vai nokrītot man būtu jāsauc 'chort poberi' un ar ko tas verētu beigties ;)
Pirms pāris gadiem manas pilsētas svētku balli izdomāju pamest agrāk. Ārā pie kulturas nama dežūrēja pašvaldības policijas mašīna. Izgāju ārā, nopriecājos par skaisto ziemas nakti, sniedziņš smaliki sijājās un auksti bija tieši tik, lai tas nekustu. Policijas mašīna stāvēja ar iedegtām ugunīm un man kā ikvienai sievietei prožektoru gaismā liekas, ka esmu uz skatuves. Tikvien paspēju nodomāt, ka jāiet skaisti.
Atjēdzos sēdus. Katra kāja uz savu pusi un pāris metrus tālāk - somiņa. Zem smalkās sniega kārtas tieši automašīnas lukturu gaismā bija ledus. Es necēlos kājās, jo biju dusmīga par savu 'cēlo' izgājienu, sāpošo celi un neveiksmi kā tādu vispār. Bezcerīgi dumja situācija, kurā es vairs neesmu noteicēja. Policijas mašīnai katrā pusē atvērās durvis, izkāpa pa policistam, kuri no mana zemā stāvokļa izskatījās jo lielāki un uzticamāki kārtības sargi, uzstutēja mani kājās, iespieda rokā somiņu un pajautāja, kur es dzīvoju. Lai aizvestu mājās.
Esmu samīlējusies reālā pasaku tēlā. Reālā tādēļ, ka pa dienu viņš dzīvo cilvēku dzīvi. No rītiem ceļas, kāpj ārā no grāmatas, dodas uz darbu un strādā kā vairums ļaužu. Savukārt, beidzoties darba laikam, viņš pakāpeniski pārvēršas par pasaku varoni. Vienīgā pazīme, pēc kuras pasaku zinātāji viņu varētu atmaskot arī ārpus brīnumzemes, ir elfu ausis. Mazas, apaļas un spicas, mīļas un nemainīgas. Darbam beidzoties, viņš ņem savu zobenu, palaiž vaļā matus un cīnās par laimīgu pasauli, kamēr kāds lasa un, kad neviens nelasa, dzīvo pasaku mežā un ķircina fejas. Man nav daudz iespēju, starp kurām izvēlēties.
Ja es varētu kļūt par elfu princesi... man būtu princešu kleita, mīļots elfs blakus un nekādu raižu par šīszemes lietām. Es spodrinātu viņa bruņukreklus, mēs peldētos meža upē un viņš skūpstītu manas pēdas...
Paliekot ar abām kājām uz zemes, es turpināšu saņemt dūju nestas pasaku vēstules no viņa, naktīs sapņošu dziļus mežus un zemzemi, kur starp kokiem, koku saknēm varbūt pavīd mans elfs, jutīšu pazemes karsto elpu un dzīvošu līdzi viņa gaitām.
Bet es neesmu elfu princese un par tādu nekļūšu. Mēs nedzīvojam saules mūžu šeit uz zemes, manas kājas ir ieaugušas pilsētas ielās šodienā, un sirds bagāža pilna ar lietām, kuras pasaku grāmatas vāki nelaidīs cauri. Tāpēc naktīs, pusnomodā vēloties izlauzties caur tiem, es jūtu tikai svelošas liesmas.. līdz mani saudzīgi un tomēr tik nežēlīgi atsviež atpakaļ.
Un te nu es esmu.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)