par šo un to un ne par ko
Nupat izdomāju, ka pa īstam mīl tad, kad atteikšanās no citiem ‘labumiem’ kļūst par prieku. Nemitīgi priecājos. ;)

Sen neredzētā klasesbiedrene, ar kuru pagājušonedēļ sarunājām iemalkot pa kokteilītim, šonedēļ izliekas par mirušu buti. Pati vainīga!

Kārtējo reizi izvēlos de laurier produkciju un kārtējo reizi esmu sajūsmā. Sevišķi par masāžas ziepi (massage bar). Pamēģini Tu ar!

Nekad neaizmirstiet, ka vāriet olas. Vai arī, ja aizmirsīsiet, tā būs pēdējā reize, jo kasīt sasprāgušu olu no radiatoriem nav iedvesmojoši. Labi, ja ar humora izjūtu viss ir kārtībā.

Īsti nezinu, vai “ar Tevi kā ar bitēm” ir kompliments vai nav. Drīzāk jau, ka nē.

Ierasties lidostā, lai lidotu uz Helsinkiem un noklausīties maigā dispečeres balstiņā nolasītu paziņojumu, ka mana lidmašīna vispirms aizlidos līdz Berlīnei, tad atpakaļ, un tad beidzot varēs lidot arī uz Helsinkiem, ir aizvainojoši. Atvainošanās paliek nesadzirdēta.

Galīgi nav apetītes. No vienas galējības otrā.

Braucot autobusā ar māsu nosmējām par sniega lavīnu no jumta, kas trāpīja gājējam. Smaga tā lavīna nebija, bet uz galvas vīrietim pēc tam bija sniega turbāns, savukārt sejā pārsteigums, ko nomainīja izmisums. Tad sakaunējāmies un nodomājām, diezin vai būtu smieklīgi, ja mums tā gadītos? Vakar no māsas atnāca sms: “Tu neticēsi, bet stāvēju darbā uz balkoniņa un man uzgāzās sniega blāķis.” Pacietīgi ar bažām gaidu savu lavīnu.