Retajās svētdienas kopīgajās pusdienās, kurās piedalās visa ģimene, krāsnī follijā ceptas zivs dalīšanas laikā visi sastrīdas. Kamēr es, nespēdama to izturēt, ģērbjos, lai izvestu ārā suni, mamma paziņo, ka neēdīs, kamēr es neēdīšu, māsa kaitinādama piesakās apēst manus un mammas gabalus, jo labāk, lai kāds apēdot siltus (tādējādi vēl vairāk sadusmodama mammu), tēvs šķietami ignorē strīdu un 100 reizes katram atgādina, lai asakas neviens nedod sunim, brālis smīn, ēd gardu muti un ļoti slavē pagalam garšīgo zivi. Tas viss tikai tādēļ, ka es, rūpējoties par mammu, uzliku viņai vislielāko gabalu. Tam, kas notika tālāk, nav izskaidrojuma.
Līdzīgs stāsts bija manai draudzenei, kad uz Ziemassvētkiem visi kopā draudzīgi izbrauca uz mežu pēc egles. Rezultātā katrs stāvējis pie savas egles un bļāvis, ka jāņem tieši viņa izvēlētā egle. Beigās paņēmuši divas (no iespējamām piecām) un atpakaļceļā savā starpā nesarunājušies.
Mīļi.
Ja pēc tam kopīgi var pasmaidīt par tādām lietām.
Pāris reizes šodien kāds zvanīja pie durvīm, bet es nevēru vaļā. Ne acis, ne durvis. Dienas gaismu neesmu redzējusi, jo tā pa īstam pamodos tikai vēlā pēcpusdienā. Gandrīz uzreiz pēc tam mani pārņēma paraaktivitātes drudzis - īsti nezinu, ko grābt un darīt. No grāmatu kaudzes pie gultas nevaru izvēlēties nevienu. Varbūt jāpiespiežas lasīt vienu grāmatu no sākuma līdz galam un tad ņemt nākamo, citādi iesāktas ir kādas 7... vai arī jāiedzer ļoti stipra zaļā tēja un jāmēģina izvēlēties no sākuma. Telefonu turpinu ignorēt, kaut zinu, ka pie pirmās izdevības tikšu apbērta pārmetošiem izteicieniem par egoismu un patmīlību. Ko tur daudz apvainoties - esmu jau arī.
Sen nebijis nemiers. Kaut ko gribu, kaut ko vajag. Varbūt vienkārši galva jāizmazgā.
Kaut ko vajag.
Kā jau tas ceļojumos mēdz notikt, notikumi risinās vairākos līmeņos un netveramos tempos. Šoreiz okeāns manā galvā vētrojas un nedomā norimties pat pēc vairāk nekā pāris pavadītām dienām jau mājās. Varbūt tādēļ, ka nav sanācis laika visu pārdomāt un salikt pa plauktiņiem. Arī atmiņas tādas haotiskas, sajukušas laikā un telpā. Īsti neatceros, bet šķiet, šoreiz to izjūtu visvairāk.
Prieks par spēju aizvien vēl saskatīt burvību mēnesgaismā vizuļojošā sniegā saltā naktī. Bērnībā stāvēju virtuvē tumsā pie loga un skatījos sniega vizmā, kamēr mamma nedzina gulēt. Varbūt agrāk sniegs vizēja vairāk? Visticamāk, ka zaudēju spēju redzēt tā paša banālā laika trūkuma dēļ. Vidusskolu absolvējot, iesmēju par skolotājas novēlējumu baudīt dzīvi, jo ar katru gadu sev veltāmais laiks saruks. Nodomāju, es ar saviem n-tajiem pulciņiem un ārpusklases aktivitātēm esmu tik aizņemta, ka vairāk fiziski nav iespējams. Tagad domāju, varbūt viņa nedomāja laiku pulksteņa stundās. Sniegs viz tik pat bieži, tikai manī (nevis man) nav laika to vienmēr redzēt. Ja vien sniegs vispār ir. ;)
Alkohols ir mānīgs. It kā atver, bet patiesībā aizver pavisam.
Pansijas istabiņā izlikos par kūniņu, ietinusies segā un palagā, par ko citiem bija lieli prieki. Bet man patiešām gribējās būt kūniņai. Nopietni būt. Izlīdu nevis kā cēls tauriņš, bet gan kā saņurcīts kabatslakatiņš.
Atklāju, ka baidos apgūt vai darīt jaunas lietas, ja manī nav pārliecības, ka es to varētu izdarīt perfekti. Ja ne perfekti, tad labāk par visiem. Citiem skaidroju, ka tas mani vienkārši neinteresē vai zinu, ka nepatīk. Tipiska gara vājuma izpausme. Toties tagad apzināta un tādēļ uzveicama. Aizdomas, ka tas ir vecākā, gudrākā un sīčiem mūžīgi par paraugu stādītā bērna sindroms. Daudzbērnu ģimenēm ir savi mīnusi.
Viesnīcā blakus mūsu pansijai bija noteikums, ka pirtī visi iet kopā un bez pelddrēbēm. Tas nebūtu nekas, ja vien kopējās dušās es nebūtu sagadījusies ar 2 svešiem vīriešiem un manas vaļējās dušas kabīnes krāns nebūtu tik sarežģīts lietošanā. Viens no viņiem slaucījās tieši pretim manai dušas kabīnei un pāris minūtes vēroja, kā es laužu dušu atribūtiku. Manas spriešanas spējas mazinājās ar katru sekundi, kuru es pavadīju kaila, viņa acu priekšā cīnoties ar krānu. Beigās viņš tomēr izrādījās ‘labais’, kautrīgi uzsauca “hey” un ļoti korekti parādīja, kā ar to sasodīto ierīci apieties. Es vienmēr nodomāju, ka esmu atradinājusies sarkt, līdz pienāk kārtēja reize, kad sajūtu karstuma vilni sejā.
Biju aizmirsusi, kāda ir sajūta, ka kāds domās kļuvis tuvs, bet pieskarties vēl bail. Neaprakstāmi.
Kalnos apgūstot iemaņas braukšanā ar sniega dēli, vissmieklīgākā škita situācija, kad draudzenes acu priekšā pēkšņi pazudu un, saucot viņas vārdu, gandrīz blakus dzirdēju vaicājošu: “Kur tu esi?” Netīšām biju noslīdējusi no trases zem sniegotas egles un atdūrusies pret lielu klinstakmeni. Ar savu tagadējo pieredzi zinu, ka ottreiz no sākuma nesāktu mācīties. Pirmā diena uz dēļa tomēr bija briesmīga. Vakarā nolielījos, ka vēl neesmu raudājusi, un jau nākamās dienas rītā stāva kalna galā pārņēma izmisums un acīs sariesās asaras par savu nespēju tikt galā ar tādu monstru. Tad, īsti neorientējoties trašu kartē, uzbraucām pašā augstākajā kalnā, kur līdzbraucēja kārtīga snowbordiste izbrīnā konstatē, ka mēs ne tur esam uzbraukušas, tā esot riktīgi melnā trase. Nekas cits neatlika kā cīnīties un braukt lejā. Pašapziņa liedza iet ar kājām (kas būtu pusdienas pasākums), un sēsties pacēlājā, lai brauktu lejup – ne tik. Pieveicām un iepatikās. Un gāja aizvien labāk.
Šausmīgi bail nodarīt pāri kādam, kurš man atzinies mīlestībā, sūta izmisīgas īsziņas, neēd, neguļ, un arī nomodā jūtās slikti. Nebiju aizdomājusies, ka es ar savu nevainīgo nemitīgo koķetēriju un flirtu kādam varētu nodarīt pāri. Nav jau laikam citam izejas kā atklāti pateikt, ka nekā tur nebūs. :( Pārāk labi zinu, kā ir būt viņa vietā.
Visi, kuri ir sajūsmā par sniegu, laipni lūgti pateikties par to man! Es atvedu no turienes, kur bija ļoti daudz. ;)
Šorīt darba vietas tualetē uz grīdas ieraudzīju vīriešu apakšbikses. Tā kā tualetē ir arī dušas kabīne, sākumā nodomāju, ka kāds mazgājies un aizmirsis, vai nepamanījis, ka izkritušas. Pēc tam ievēroju, ka pilna tualete ir arī ar daudz un gariem matiem. Man garmatainu vīriešu kolēģu nav. Un mēs trīs sievietes esam blondīnes. Var jau būt, ka pie kāda kolēģa bija atnācis draugs, kurš tur mazgājās un ļoti purināja matus. Tomēr tuvāka man, nezin kādēļ, šķita seksa ainiņa ar kādu darbabiedru un viņa viesi galvenajās lomās. Šausmīgi sasmaidījos, kad iedomājos sevi veicot apgaitu un aptaujājot kolēģus par pazudušo mantu. Pēc tam man ienāca prātā doma savākt tās apakšbikses un izmest miskastē. Visbeidzot, būdama vīzdegune, paspēru tās redzamākā vietā, lai katrs tualetes apmeklētājs pēc sirds patikas izpriecātos par kutelīgu kāzusu savā darba vietā. Vēlāk tur šodien vairs neesmu iegriezusies. Šobrīd apsveru ideju visiem, izņemot priekšnieku, izsūtīt @ par atrasto mantu. Ja es tā izdarīšu, ceru, ka tas nekaitēs manam publiskajam tēlam. Mūsdienās daudzi ir sliktās attiecībās ar humoru un vairumam no tiem daudzajiem humors ir kartiņa ar caurumu, kas, kā izrādās pēc lūguma iebāzt caurumā pirkstu, ir kādam dibencaurums.
Bezvainīgu naivitāti (tādu kā bērniem) atgūt taču nevar, vai ne? Iespējams, var apgūt no jauna, bet tad tas ir tāpat kā samīļot ezīti. Redz, kāds smuks mazs ezīt’s. Pastiepies noglāstīt un rokā ieduras deva cinisma, deva it kā gudrības, deva aizdomu, deva maldīgas pārliecības, aizspriedumu utt. A vienkāršāk nevar, koa???
Man gribās sev asti. Pantērveidīgu vai vismaz parastā mājas kaķa veidīgu, tikai tad mazliet garāku. Kā es vicinātos! Sevišķi, kamēr aprastu. Kā bērnībā, kad tika izkopta speciāla gaitas tehnika, lai zirgaste slaidi šūpotos soļu ritmā. Vareni. ;)))
Ietiepība saprāta priekšā piekāpjas tikai pēc gandrīz nosvilinātām uzacīm un skropstām. Saulgriežu tuvošanās un uguns simboliskais kults apdraud manu drošību, par mantiskām vērtībām nerunājot. Uguns pavēlniece laikam ;) nekļūšu, toties neziņas kliedēšanā par īsteno savas dzīves aizraušanos noteicošā kļūst izslēgšanas metode.
Vivat blondes!
Nepietiek laika izdomāt. Vienmēr ir kas darāms, bīdāms, kopjams, apspriežams, bet vienkāršai izdomāšanai laika aptrūkstas. Izdomāt, piemēram, kāpēc man vajadzīgs tas, ko es daru vai nedaru, kā rīkoties tuvākajā nākotnē, kam pievērsties pirmkārt un ko prioritāšu sarakstā atstāt uz vēlāku (nekad) laiku. Pietrūkst laika lielām izdomāšanām, jo visu aizņem ‘kur paēst vakariņas, cikos beigt darbu, vai šodien iet uz solāriju’. Un tās ir tikai praktiskas lietas. Vēl vairāk aptrūkstas laika attieksmes definēšanai visdažādākajos jautājumos, attiecībās un situācijās. Un rezultātā dzīvei trūkst dinamiskas virzības. Viss notiek īstermiņā. Kopumā ņemot garākā laika sprīdī gan atpakaļejošā, gan uz priekšu vērstā virzienā ir viens vienīgs haoss. Es gribu raudāt, ja man ir slikti, nevis pamosties kādā rītā pēc nedēļas un uz 5 sekundēm atcerēties, ka man ir/bija slikti un tūlīt pat par to aizmirst, jo citādi nokavēšu darbu. Es gribu just prieku ilgāk un spēt ar to iepriecināt savus tuvākos, nevis neuzspēt pastāstīt, kamēr ‘karsts’, jo vakarā pie tējas ar vairs_nezinu_vai_draudzeni apspriežu neko. Tikai tādēļ, ka ilgi neesam tikušās, bet savā priekā ar viņu dalīties negribās. Vienbrīd domāju, ka tā ir labāk, jo dažbrīd, kad sanāca iedziļināties, likās, ka sirds plīsīs, bet nupat jūtos miltos un olā līdz bezgalībai apvārtīts pelmenis, kuram vidus sen vairs nav. Un smaguma centrs pēc katras nākamās apviļāšanas atrodas citā punktā. Ticu, ka mūžības un pasaulīgā mērogā mana haotiskā virzība ir neskaitāmu likumsakarību noteikta, bet man ar šādu apziņu kļūst par šauru.
Kāds te mani sakārdināja (atgādināja) par tādu lietu kā ūdenspīpe, tādēļ šodien domāšu tikai par sevi un ļaušos augstākminētajai nodarbei. :)
Piekusu. Darbs šonedēļ kā kamielim. Jūtu vajadzību uzgriezt atsperi ar kādu aperitīvu, tad atlaisties kaut kur nomaļāk un vērot. Varbūt klausīties, ja runātājam prāts un mēle savstarpēji sadarbojas un sakāmais kā garnējums kūkai, vilinošs un priecē. Visu tā rāmi, piezemētās dimensijās, bez liekas sabiedrības un kņadas. Silti, gandrīz intīmi un tomēr ‘prom’.
Kārtējo reizi sajūta, ka visiem lielie pirmssvētku darbi jau apdarīti, kamēr es vēl skrienu pa visu pilsētu kā septītais rūķītis. Visi dāvanas jau sapirkušies, kamēr man no domas vien par staigāšanu un meklēšanu paliek slikti, tādēļ to nemitīgi atlieku. Visiem lēnām kļūst labi, savukārt mani sāk tracināt neiedomājamākie sīkumi. Visiem viss ir, tikai man nekā nav! Nekā nav, nav!
Palika labāk. :)
Mana galva no iekšpuses izskatās pēc izārdītas puzzle’s, kurā bez visa turklāt trūkst dažu posmu. Kamēr ir liels bardaks, tikmēr par iztrūkumu neviens nezin, bet, man kļūstot vecākai, puzzle lēnām saliksies un tad iztrūkstošie posmi visiem būs labi redzami. Biezēs kā baisi melni caurumi. Cilvēki būs pieklājīgi un izliksies nemanām manu cauro galvu, bet es zināšu, ka viņi redz. Tāpat kā caurzobainā smaidā caurumus gribēdams nevar nepamanīt.
Cerams, ka es nedejošu kazačoku pati savas balss pavadījumā stacijas laukumā. Vismaz ne ikdienā. ;) Vjeaaahhhh.... Cappuccino?
Jingle bells, jingle bells, jingle all my way!!! ;)
LMT dāvanu akcijai nosūtīju sms, ka vēlētos pundurtrusīti.
Pieaugušām mežacūkām ir ļoti lielas galvas – kā zirgiem. Viena tāda man tagad mājās stāv uz balkona. Ilkņus kādam nevajag? Vai varbūt pat visu galvu... Nezinu vai tēvs būtu priecīgs, ja es kādam atdotu, bet man nepatīk iet pēc svaigiem palagiem un pa ceļam skatīties uz lielu galvu.
Nedomāju, ka man, lai saprastu sevi un saliktu visu pa plauktiņiem, būtu jādodas uz Tibetu vai Indiju vai kādu citu vietu, kura nu jau tautā tiek uzskatīta par ‘apsolīto zemi’ šādiem meklējumiem. Tiem, kuriem nav skaidrs, kas un kāpēc, tiem netaps skaidrs arī tur, ĪSTAJĀ zemē. Sevis meklējumi šobrīd ir zaudējuši kvalitāti un kļuvuši patētiski līdz absurdam. Vismaz tajos apstākļos un situācijās, kurās man ar šādiem meklētājiem nācies sastapties.
Zinu, ka haotiski. Laika nav, bet pirksti niezēja.
Ir vairāk nekā labi, ja zinu, ko gribu.
Ja kāds nezin, ko man dāvināt uz Z-svētkiem, lūdzu, sadāviniet man makana Santas cienīgu žāvētu augļu maisu. Visvairāk lai būtu plūmes, tad aprikozes, tad banāni, tad dateles un tad ābolīši.
Viss pārējais man jau ir.
Jo es zinu, ko gribu.
O, jā. Maceo Parker vecišķie saksofona ritmi atdara pagātnes aci pakausī. Sajūtas notirpinās no skausta līdz pat asteskaulam, pie tam tik sasodīti patīkami, ka muļķīgā kārtā iedomājos: “Labi, ka man ir mugurkauls”.
Cik pagājušās nedēļas beigās un vakar labi pastrādāju, tik šodien rokas neceļas kalnus gāzt. Nav iedvesmas un nav arī vēlmes kaut ko iedvesmai radniecīgu atrast.
Padzīvojos pa SC un sapratu, ka šad tad palasos tik uz vienas rokas saskaitāmas personas – Darkone, Duujs, Fedrs, Jerrym un Omaars.
Darkone – pārcilvēcīgi cilvēcisks. Ja ne pats, tad izteiksmes veids noteikti. Īsti nezinu, kāpēc lasu, bet patīk.
Duujs – vienīgais ‘draudziņš’, draudzīga pret mani un šad tad pavīd pa kādai pērlei.
Fedrs – viemēr interesanti un ikreiz kaut kas jauns. Neieciklējas. Vai arī es neredzu.
Jerrym – nesaprotu, kas piesaista. Linkus parasti nemaz neapskatos, bet tās retās reizes, kad pasaka kaut ko pats – visu cieņu.
Omaars - drīzāk lasu komentārus, nevis pašus post’us. Šausmīgi patīk viņa daba, attieksme, kārdinātāja prototips vīriešu dzimtē. Nesarežģī lietas. Cik nu daudz es par viņu varu zināt.
Un viss. Pārējie tādi ‘mimoljotnije vedenjie’. Vismaz manai uztverei. Lai gan, tā kā es esmu samērā konservatīva un pieturos pie zināmām vērtībām, tāpēc pieļauju iespēju, ka kaut ko labu vienkārši palaižu garām.
Ko tik visu nesarakstu, kad strādāt negribās. Kaut darbu... nemaz neiedomāšos, cik.
Mmmmmm. Vakar pagatavoju cepumdesu, ļāvu tai pa nakti nostāvēties un no rīta dokumentu mapē (maskēšanās nolūkos) stiepu uz darbu. Tagad pēc labākajiem padomjlaiku saimniekošanas paraugiem esmu to izlikusi uz palodzes logā, kurš blakus manam darbagaldam. Nespēju beigt tīksmināties, bet ēst pagaidām slinkums.
Draudzene no rīta kārtējo reizi man atgādināja, ka es esot dīvaina un viņa mani nekad nesapratīšot.
Un vēl es šorīt gandrīz fiziski sajutu vilšanos baloža acīs, kad viņš lielā priekā teciņiem tipināja pie iedomāta gardumiņa, kas izrādījās kāda 'gudrinieka' tikko mests cigarešu izsmēķis. Tas, ka blakus bija atkritumu tvertne, būtu jau cits stāsts.
Viņš izklāja savu egoismu pa visu bāra leti, nosaucot to par godīgu attieksmi. Naivā un puiciskā 22 gadus vecā vīrieša sejiņa, izrādās, bijis maldi. Viņš varot dabūt visas, bet tas vēl negarantējot to, ka viņš dabūšot sev visnepieciešamāko – maigu mīļumu. Tādēļ, vai es neparakstītos uz savstarpēju vienošanos par šāda pakalpojuma sniegšanu? Tad mēs varētu iet uz mājām un viens otram glāstīt matus stundām ilgi, pamosties kopā un sajust, cik labi ir, ja blakus ir mīļš cilvēks. Man acis pletās aizvien lielākas un es jutu, ka viņa egoismam uz brūnās koka virsmas mūsu bāra krēslu priekšā vairs nav vietas. Pat bārmenis, kuram vēlējos pasūtīt vienalga ko, bija nozudis.
Spaidīju ar karotīti citronu tukšajā tējas tasē. Ieminējos, ka viņa saltajam egoismam drīz arī visā bārā aptrūksies vietas. Pretim saņēmu argumentu, ka jebkura apzināta vai neapzināta vienošanās esot divu egoismu satikšanās kādā konkrētā punktā. No punktiem A un B viens otram pretim izbrauc 2 autobusi, pēc cik ilga laika tie satiksies, ar noteikumu, ka A...utt.?
Atvadoties viņš mani demonstratīvi sabučoja uz pieres un paspieda roku.
Mans autobuss vispār nebija izbraucis un viņējais, kā izskatās, bija nomaldījies.
Un man šķita, ka es eju iedzert tēju ar kādu jauku puisieti, ar kuru caur draugiem esmu sapazinusies kādā no vasaras izbraucieniem uz attālu Latvijas pilsētu, kurš apstākļu sakritības dēļ tagad pārcēlies dzīvot uz manu pilsētu un pagaidām te nevienu nepazīst. :)
Es varētu kļūt imūna pret himēru varā nonākušu indivīdu savārstījumiem, varētu saprogrammēties pret Edipa principu (pls. nejaukt ar Edipa kompleksu), tomēr gan viens, gan otrs augstākminētie paņēmieni savas spriestspējas saglabāšanai/uzturēšanai/attīstīšanai nobāl nebūtībā, kad saprātīgā manas būtības daļa sāk pakļauties instinktiem.
Daru kaut ko, bet izrādās, neesmu izdarījusi neko. Ķibinos ap sīku bildi Photoshop’ā jau 3 stundas. Man aug viens vienīgs gudrības zobs, taču sajūta tāda, ka sākuši augt visi zobi un žokļos iekārtas svaru bumbas. Nekad vēl man nebija bijusi smagu žokļu sajūta. Gribās pieturēt no apakšas, atstutēt pret galdu, noņemt vispār. Ja sāpētu, varētu kādu atsāpinātāju palietot, bet nesāp jau. Tikai kairinās tā, ka liekas, jāpalūdz kādam, lai uzšauj pa žokli.
Agri no rīta, pirms darba, uzzvana paziņa un palūdz, vai es nevarētu viņai aizdot ceļojumu koferi. Sarunājam, ka pēc piecām minūtēm viņa būs klāt, un es jau būšu izgājusi ārā pretim. Galu galā - abām uz darbu jāsteidzas un vēl tie kāpņu telpas kodi... Stāvu ārā, gaidu. Logā pavīd kaimiņienes seja. Man šķiet, viņa pat mēteli pogādama, skatās pa logu, kā vīrs izbrauc no garāžas un vai neizdara kaut ko aplam. Gandrīz tik pat eleganti, kā Hiacinte no ‘Smalkā stila’. Jokus pie malas. Un tā nu es redzu, ka piebrauc auto, eju klāt, attaisu vaļā aizmugurējās durvis, mēģinu iekārtot čemodānu un tai pat laikā draudzīgi vāvuļoju: “Čau! Nu redzi, kāds viņš ir. Pārāk liels nav, bet, ja Tu brauc tikai uz nedēļas nogali, tad Tev derēs. Rokturi var izvilkt un riteņi arī darbojas, neskatoties uz to, ka lidostā bijis labi pamētāts....” Esmu pacēlusi acis uz paziņu, bet man pretim veras kaimiņienes vīra ļoti uzjautrinātais skatiens. Nekad mūžā neesmu redzējusi viņu smaidām, un arī tobrīd par to neiedomājos, jo īsti nesaprotu, kas notiek... Viņš ar smaidu sejā kariķēti tencina par čemodānu. Nomurminu kaut kādus ‘atvainojiet, labrīt, ir agrs rīts’, velku no mašīnas ārā čemodānu, par stipru aizcērtu durvis un vispār nezinu, kur likties. Viņš paliek automašīnā pie mājas un gaida iznākam sievu (vēl tagad nezinu, ko šī padomāja, redzot, ka viņas kaimiņienes meita no rīta ar čemodānu mēģina iekārtoties viņu ģimenes automašīnā). Par laimi, paziņa tūlīt arī piebrauc. Un es taču zināju, ka viņai ir sarkans opelis, nevis pelēka škoda. Pat, ja automašīnu markās neorientējos, tad krāsas gan tā kā būtu iemācījusies atšķirt...
Es nevaru pateikt. Veru muti, lai pastāstītu un rīklē kāds iemet tenisa bumbiņu. Acīs sariešas asaras un pēc vairākiem mēģinājumiem es saprotu, ka pavisam drīz kļūšu par zooloģiskā dārza begemotu un nosmakšu ar bumbiņu rīklē.
Skaties pāri jumtiem, skaties augstāk un arī domas lidos tuvāk saulei! Ar tādiem pat panākumiem es vecam ķēdes sunim varētu mēģināt palīdzēt atgūt dzīvesprieku, ar roku luncinot viņa asti. Iedomājos, cik reizes viņš ir ieskrējies, aizmirsis par to, ka ir pie ķēdes un cik reizes gandrīz atmuguriski metis kūleni, izjutis rāvienu atpakaļ.
Un tad vēl kāds ķeras pie viņa astes... Palīdzēt.
Cik īsti man ir gadu?
:) Pāries.
Ja daži labi savus jūzerpikčerus nomainītu uz mazāk jutekliskiem/izvirtīgiem/skaistiem, man darba laikā ik pa brīdim nebūtu jāskatās, kur ārpus ganībām atkal noklīdušas manas domas.
Vai varbūt vienkārši gaisma jāieslēdz. Darbīgākam garam.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)