Es nevaru pateikt. Veru muti, lai pastāstītu un rīklē kāds iemet tenisa bumbiņu. Acīs sariešas asaras un pēc vairākiem mēģinājumiem es saprotu, ka pavisam drīz kļūšu par zooloģiskā dārza begemotu un nosmakšu ar bumbiņu rīklē.
Skaties pāri jumtiem, skaties augstāk un arī domas lidos tuvāk saulei! Ar tādiem pat panākumiem es vecam ķēdes sunim varētu mēģināt palīdzēt atgūt dzīvesprieku, ar roku luncinot viņa asti. Iedomājos, cik reizes viņš ir ieskrējies, aizmirsis par to, ka ir pie ķēdes un cik reizes gandrīz atmuguriski metis kūleni, izjutis rāvienu atpakaļ.
Un tad vēl kāds ķeras pie viņa astes... Palīdzēt.
Cik īsti man ir gadu?
:) Pāries.