nograuzu 6 burkānus un jūtu, ka ļipa dīgst... :>
uz balkona vīnogulājos ņemas visādi mazputniņi.. noēd tikko aizmetušās odziņas
braukšu uz romu
Mūždien kaut kādas muļķīgas dziesmas galvā skan - citiem par mīlestību, sāpēm, dzīves jēgu vai sexy baby ye ye ye, savukārt man man par pīlītēm, brāļiem kāļiem un nelaikiem.
Feini sēdēt, daudz nerunāt, košļāt kokteiļa glāzes salmiņu un baudīt pretimsēdošo, nedomājot par to, ka kaut kas obligāti jāsaka, ka jābūt varen gudrai un jāsāk izklāstīt savs viedoklis par moderno grafu teoriju + papildus jāizskatās pārcilvēciski labi jebkurā diennakts laikā, neatkarīgi no noguruma pakāpes un citām blakuslietām. Labi, ka viņš tāds mierīgs, nosvērts, maigs un neikdienišķa humora pilns man šad tad pagadās. Atliek vien atslābināties, atslābināties, atslābināties.... un brīdī, kad mani tādu atslābušu savāc aiz rokas vest mājās, pačukstēt pašai sev - tā Tev arī vajag!
Savu jauno krēslu birojā salauzu jau otrajā dienā. Neesmu pārliecināta, ka tā bija mana, nevis krēslu ražotāja vaina, tādēļ nāksies paklusēt. Tā iet, kad pārlieku atslābinās darbā. Labi, ka roku atbalsts nav pieskaitāms pie nepieciešamākajām biroja krēsla detaļām.
Joprojām nepamet sajūta, ka vajadzētu izdarīt kaut ko nenormālu.
Sen neesmu 'palaidusies'.
Atvainojiet, kur atrodas opera?
Tik sasodīti ļoti gribās pasākt kaut ko traku, bezatbildīgu un nelietderīgu - piemēram, nomainīt pasi.
Naktī Biķernieku trasē divreiz līdām pāri sētai un saplēsām bikses. Dibenvietā un abi. Es pamanīju uzreiz, viņš no rīta.
Nu ko, būs vēl vienas remontbikses.
Viena no manām istabām tagad ir nejēdzīgi sarkanā krāsā. Sarkanāk vairs nav iespējams. Kā ieraugu, tā apstulbstu. Neesmu pārliecināta, ka tā istaba tiks apdzīvota.
1/2 l izdzertas tekilas sestdienas naktī tā arī neiedarbojās. Laikam būšu slima. Vai arī ar tērauda aknām.
Visas rokas, visa mute zemenēs. Tas ir pietiekams iemesls, lai neceltu telefonu. Tīrība, vai zinieties. ;)
(Ne)Mīlējieties (ne)vērīgi.
Man šķita, ka manas enerģijas cibas sen jau tukšas izkasītas un ka man nav ko dot.. Izrādās, tām pat līdz pusei vēl tālu, un vēlēšanās dalīties gandrīz jābāž zem spilvena, lai nekauc pār trejdeviņām jūrām un topošajā Rīgas trokšņu kartē mana mājvieta netiktu uzrādīta par piesārņotāko ;) Jiiihaaaa, viss ir feini!
Pārdevēja tuvējā veikaliņā domā, ka es katru nakti dzeru.
Darbā valda uzskats, ka esmu kļuvusi par pūci, jo ik rīts man paiet 'nāves ēnā'.
Noskanot modinātājam esmu bīstama. Katra nākamā saldā miega minūte padara mani par dienas darbu nodevēju. Nekas vairs nav svarīgi.
Man bail pamosties un izdomāt, ka uz darbu var arī neiet. Tad pamosties otrreiz un saprast, ka neesmu aizgājusi uz darbu.
Es tikai esmu atsākusi lasīt.
... nekam
citam
kā muļķe sēžu smaidu un vienkārši daru neko :)
par ko smaidu, nezinu
kad beigšu, nezinu
vai beigšu, arī nezinu
un, ja neko nezin, tas nozīmē, ka laika nav, jo kā es varu zināt, kad TAS beigsies un man būs laiks kaut ko darīt? :)
Rīga nav laba.
Kad nedēļa nodzīvota starp mūriem, atgriežoties pie vecākiem puslaukos visas manas maņas labpatikā ņurd. Es nespēju beigt ostīt gaisu, nespēju atraut acis no meža un nespēju likt mierā un nebužināt suni. Gaisam un mežam vienalga, suns ciešas. ;)
Istabā uz grīdas šķīvis ar iepelējušām zemenēm. Interesanti, cik ilgā laikā tās izskatīsies pēc pūkaina eža?
Es ticu domu spēkam un ar telepātijas starpniecību cenšos nodot ziņas. Pagaidām šis aparāts strādā tikai vienā virzienā.
Manis ir par daudz. Man nepieciešamas 3 dzīves, lai sevi realizētu pilnībā, bez atlikumiem. Tā es domāju šobrīd. Feini, ka ārā ir mans mīļākais laiks un vakarā gaļa pie iežogotas dabas. Tu prātā.
Nesaprotu, es vispār te neko nerakstu, bet tā saucamie draugi ij nedomā pazust. ;) Esmu norakusies darbos tiktāl, ka neatliek laika vienīgajai pastāvīgajai baudai manā dzīvē - lasīšanai. Nākamās baudas ir sex un ēšana, bet tam ik pa laikam tomēr kāds brīdis atrodas. Fizioloģija. Toties jaunajā dzīvoklī nomazgāju griestus un domāju, ka mana mūža fiziskā darba resursiem vajadzētu būt izsmeltiem. Esmu baltrocīte, man tulznas pat no lupatām metas. Nav obligāti jābūt kātam.
Kāpēc viņš man nezvana? ;PPPPP
Šodien draudzene atreferēja, kā šai vakar gājis pēc darba pasākuma. Kādi trīs darba kolēģi pēc skrituļošanas pasākuma nevarējuši vienoties par tālāko darbības plānu. Draudzene gribējusi peldēties, kolēģe - turpināt skrituļot, kolēģis savukārt paēst. Visi trīs sarunājuši laiku, kad satikties un pašķīrušies katrs savās gaitās. Draudzenei ūdensmānei peldkostīma iztrūkums nav šķērslis. Gar Ķīšezera krastu noskrējusi līdz kādai nomaļākai vietai, nomet slidas, drēbes un fiksi, fiksi ūdenī. Neapmierinātību izraisījis fakts, ka līdz pieklājīgam dziļumam kā izrādās, ļoti tālu jāiet. Stulbi. Jo tālāk no krasta, jo lielākas iespējas, ka citi pieūdens atpūtnieki pamanīs, ka viņa kaila. Neko darīt, metusies četrāpus un it kā peldējusi, līdz kļuvis vēsi. Tad lēnām pa ūdeni rāpojusi līdz krastam, izkāpusi un sākusi meklēt savas drēbes. Ak tavu izbrīnu - drēbju nav. Noskrējusi plika bik uz vienu pusi, bik uz otru un nekā. 100 punkti, ka nospertas. Nemaz negribu iedomāties, kā viņa tajā brīdī jutusies. Nu ko, cik tad ilgi plika sēdēs pie Ķīšezera. Necili piesegusies ar rokām gājusi gar krastu, līdz ieraudzījusi kādu (kā vēlāk izrādīsies sportistu) sēžam ezera krastā un mācamies. Joprojām mēģinādama neizskatīties ļoti kaila, viņa uzrunājusi puisi, ka viņai esot nozagtas drēbes, vai viņš nevarētu palīdzēt. Puisis manāmi samulsis, bet bez kavēšanās izvilcis no somas sasviedrētu basīša sporta tērpu un pametis manai draudzenei. Viņa ļoti pateicīga palūgusi tel.nr., lai vēlāk kaut kad drēbes varētu atdot, un gar krastu devusies satikties ar kolēģiem, kas viņu aizvestu uz mājām. Kādu gabalu nogājusi un - atkal, ak tavu brīnumu! - redz savas drēbes un slidas. Pārģērbusies, tikusi atpakaļ līdz sportistam, atvainojusies, ka laikam ir blondīne un peldoties pavirzījusies prom no tā krasta punkta, kur atradušās viņas drēbes. Tā lūk gadās arī NE blondīnēm, tā ka nevajag, ja?! :P
Stundu šorīt skatījos vecas, apputējušas bildes, kuras draudzene savākusies, uzrokot pamestu māju bēniņus laukos. Diezin, manām bildēm pēc 100 gadiem arī būs tāda ‘cita’ elpa? Pēdējās pamestās mājas, kurās es esmu bijusi, bija kāda nomale tālā augšzemē. Laivodami pa Gauju, izlēmām beigt braucienu gandrīz pie pašas Igaunijas robežas. Pametām upi un kāpām augša pa taku uz redzamajām mājām. Logi aiznagloti, durvis ciet, apkārtne aizaugusi un pie bērnu šūpolēm pamestas vecas rotaļlietas. Man neienāca prātā to visu izpētīt tuvāk. Turpmāk nākotnē mazāk šausmu filmas jāskatās. :) Un baismu tāpat pietika. Melns mākonis asinskārīgu odu - nogribējušos un badīgu vampīru bars - laupīja jebkādas optimisma paliekas sagurušajiem laiviniekiem. Autobusa šoferis atbraucis atrada otrādi apgāztas laivas un plostus, zem kuriem gulēja daļa izmisušo. Pārējie satinušies lietusmēteļos, ap galvām satītas jakas un katrā rokā pa koka zaram, ar neko neizsakošām acīm vicinādami tos lūkojās tālē. Droši vien uz Rīgas pusi kaut kur. Nebūtu pati to odu lērumu pieredzējusi, neticētu, ka tā var būt.
Būdama apavu māns, pakāršos. Ja redzi jaunkundzi siltos zābakos vasaras vidū, droši uzsauc “sveika, tequilla!”. Ja man (vairs ;) nebūs kauns par to, kas man kājās, es atsaukšos. Apavu veikalos nav apavu! Nekur! Tukšs! Fuuuu, izliku dusmu. :) Veiksmes man darba pārrunās! Vienbrīd pārdomāju iespēju tur ierasties makšķernieku zābakos, bet tie ir aiznesti uz garāžu.
Brīžiem šķiet, ka nenotiek nekas, brīžiem atkal viss skrien tik ātri, pēkšņi un lielās masās, ka liekas, pār mani pārbraucis ceļa rullis. Pati esmu palikusi uz asfalta kā izrullēts ‘čikens’. Darba meklējumi līdzinās ilgtermiņa investīcijām, izvērstā propoganda sāk atmaksāties pēc apmēram mēneša un tagad es vairs nezinu, uz kuru interviju doties, kuru ignorēt. Gandrīz katru dienu. Jāsāk no paša sākuma, jāsāk ar to, ka jāsaprot, ko es īsti gribu darīt. Sasmējos par draudzenes 25-gadnieces krīzi, kura līdz ar jubileju nolēmusi kardināli mainīt dzīvi visās jomās. A ko es pati? Krīze drīzāk ir man, jo pašlaik izvēlos starp maketēšanas darbiem un mauku mājas uzraudzību.
Hokejs piespiedu kārtā kļūst arī par manu apsēstību. Velns parāvis! Es cenšos neietekmēties, bet tie.. Tie.. TIE fanāti mani padara slimu jau nedēļu iepriekš! Visapkārt totalizatori, plāni, biļetes turp, uz vietas un atpakaļ, formas, kavēti mēģinājumi, aizņemti raidlaiki, laicīgi spertas lūpenes, izbļautas rīkles, masu panika. ;) Un, pat ja daļa no visa manis minētā nav vēl notikusi, tad noteikti notiks tuvākajā drīzumā!!! ()*&%$%$@# ;) Aaaaaaaaaaaaaaaaa!
Priekšnieks uz 3 dienām izbraukumā. Liekas, šo laiku derētu izmantot lietderīgi. Mūsu abu viedokļi par ‘lietderīgi’ šajā gadījumā visdrīzāk izrādītos nesavietojami.
Feini, ka līst.
Aiz sava slinkuma zaļās tējas krūzē iemetu puscitronu. Nazis tāpat neass un pat, ja būtu ar ko uzasināt, es to nemācētu.
Bērnībā sabojāju piemiņu tēvam no viņa vectēva – senlaicīgu bārdasnazi. Kokosrieksta atvēršanai man tas tolaik šķita piemērotākais variants. Tēvs bārdasnazi joprojām glabā vietā, kur uzturas visilgāko savas dienas daļu. Uz darbagalda. Bieži vien, kad viņa nav klāt, izņemu to no ieliktņa un aplūkoju asmeni. Toreiz, kad to saroboju pret kokosrieksta čaulu, man neviens nepārmeta. Droši vien jutās atviegloti par to, ka neesmu palikusi bez pirkstiem.
Vakar uz laukiem braucot nebiju izvēlējusies pareizos apavus. Volejbols programmā nebija paredzēts, tomēr atteikties to spēlēt nebija manos spēkos. Ar savām mazajām špiļkām uzaru zālaino laukumu un tagad ceru, ka esmu palīdzējusi sliekām apgādāt to ar skābekli. Paši zābaciņi gan izskatās tā, ka varētu no tiem atvadīties... nu un - galu galā, vasara tāpat gandrīz klāt.
Pagājušonedēļ gandrīz sajuku prātā un nopirku sev automašīnu. Pāris neprāta gramu pietrūka. Es to šobrīd nevaru atļauties (konkrēto modeli jau nu noteikti), un ļoti lielas vajadzības arī nav – secinu, ka vainīga pārdevēja spēja apvārdot. Čigāniskas spējas. Tagad lepni domāju, ka veselais saprāts mani tomēr nav pametis. ;)
Pagājušonedēļ arī izstrādāju savu kārtējo kroņa numuru. Pusdienās ar sapņu vīrieti (ne savu ;) pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu un, gaidot ēdienus, 2 reizes ar ļoti īsu starplaiku nošļakstīju viņa baltā krekla aproci un pēc tam arī uzvalciņa atloku ar apelsīnu sulu. Es, protams, varētu vainot salmiņā sastrēgušos sulas biezumus vai vēl kaut ko, bet mulstot man vienmēr kaut kas TAADS notiek. Kārtējo reizi biju piemirsusi, kā ir sarkt, bet nu šīs sajūtas esmu restaurējusi ilgākam laikam. :) Parasti saglabāju humoru un arī viņa tolerance un humors pielīdzināmi augstākās līgas spēlētāja līmenim, tomēr – stulbi.
Joprojām vēlos nomainīt darbu.
Sen nebiju gulējusi pļavā, upes malā. Pamodos ar saulē mazliet piedegušu seju, gružiem matos un skatījos uz pērno zāli viļņojoties man virs galvas. Pa to laiku puiši vimbas bija saķēruši ne pa jokam. Ne asakas nākamreiz arī! ;) Neesmu ticīga, bet šorīt dziedot baznīcā dievkalpojumā un pa starpām vērojot cilvēkus, kas atnākuši, kļuva tā kaut kā ļoti mierīgi. Kopumā tik piesātinātas trīs iepriekšējās dienas, ka rītdiena vienkārši mierīgi jānogulšņā.
Jah! Mammai pirms došanās pie draudzenes uzvilku rozā zaķa ausis. Pie draudzenes mamma iemalkoja alkoholu un atnāca bez ausīm un arī bez čībām. Draudzene dzīvo stāvu augstāk.
Izmantošu Cibu praktiskiem nolūkiem:
1. Es vēlos mainīt darbu. Esmu maketētājs. Būtu bezgala pateicīga par kādu info attiecībā uz vakancēm šajā amatā.
2. Man vajadzīgs dzīvoklis. Dotajā momentā tikai īrēšanai. Pieklājīgs.
Uz lielu atsaucību neceru, bet ja nu tomēr...
Paldies!
Mans tēvs nav ļoti saimniecisks frukts. Vakar sēžam ar mammu virtuvē. Kamēr es dzeru tēju un lasu žurnālu, viņa gatavo ģimenei svētdienas pusdienas. Pēc neilgas cīņas ar fileju mamma kļūst īgna un sāk meklēt kādu piederumu, ar ko uzasināt nazi. Es uzprasu tēvam, kapēc mammai jāasina naži. Tēvs, turpinādams vicināties ar savu karabīni (saucās ikdienas rokas un elpas ievingrināšana tēmēšanā; vispār es nemaz negribu zināt, ko kaimiņi par to domā, viņu šad tad logā ieraudzījuši iepriekšminētajā procesā), nesatricināma mierā atbild, ka droši vien tāpēc, ka tie ir neasi. Loģiski. Tikai ļoti loģiski. Pat mammai smiekli sanāca.
Pulksteņa pendelei galā vajadzētu aci. Lai zinu, ka vienmēr ir kāds, kurš uzpasē kā es pavadu laiku. Citādi viss notiek nelaikā. Žēl vienīgi, ka man nav pat kārtīga pulksteņa, par pendeli nemaz nerunājot. Vien apšaubāms pulkstenis paurī un pulkstenis-deģenerāts telefonā.
Besīgi. Pat ļoti. Nesaki neko.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)