pēk, pēk, pēk pīlīte....
Mūždien kaut kādas muļķīgas dziesmas galvā skan - citiem par mīlestību, sāpēm, dzīves jēgu vai sexy baby ye ye ye, savukārt man man par pīlītēm, brāļiem kāļiem un nelaikiem.

Feini sēdēt, daudz nerunāt, košļāt kokteiļa glāzes salmiņu un baudīt pretimsēdošo, nedomājot par to, ka kaut kas obligāti jāsaka, ka jābūt varen gudrai un jāsāk izklāstīt savs viedoklis par moderno grafu teoriju + papildus jāizskatās pārcilvēciski labi jebkurā diennakts laikā, neatkarīgi no noguruma pakāpes un citām blakuslietām. Labi, ka viņš tāds mierīgs, nosvērts, maigs un neikdienišķa humora pilns man šad tad pagadās. Atliek vien atslābināties, atslābināties, atslābināties.... un brīdī, kad mani tādu atslābušu savāc aiz rokas vest mājās, pačukstēt pašai sev - tā Tev arī vajag!

Savu jauno krēslu birojā salauzu jau otrajā dienā. Neesmu pārliecināta, ka tā bija mana, nevis krēslu ražotāja vaina, tādēļ nāksies paklusēt. Tā iet, kad pārlieku atslābinās darbā. Labi, ka roku atbalsts nav pieskaitāms pie nepieciešamākajām biroja krēsla detaļām.

Joprojām nepamet sajūta, ka vajadzētu izdarīt kaut ko nenormālu.
Sen neesmu 'palaidusies'.