Gadās :)
Agri no rīta, pirms darba, uzzvana paziņa un palūdz, vai es nevarētu viņai aizdot ceļojumu koferi. Sarunājam, ka pēc piecām minūtēm viņa būs klāt, un es jau būšu izgājusi ārā pretim. Galu galā - abām uz darbu jāsteidzas un vēl tie kāpņu telpas kodi... Stāvu ārā, gaidu. Logā pavīd kaimiņienes seja. Man šķiet, viņa pat mēteli pogādama, skatās pa logu, kā vīrs izbrauc no garāžas un vai neizdara kaut ko aplam. Gandrīz tik pat eleganti, kā Hiacinte no ‘Smalkā stila’. Jokus pie malas. Un tā nu es redzu, ka piebrauc auto, eju klāt, attaisu vaļā aizmugurējās durvis, mēģinu iekārtot čemodānu un tai pat laikā draudzīgi vāvuļoju: “Čau! Nu redzi, kāds viņš ir. Pārāk liels nav, bet, ja Tu brauc tikai uz nedēļas nogali, tad Tev derēs. Rokturi var izvilkt un riteņi arī darbojas, neskatoties uz to, ka lidostā bijis labi pamētāts....” Esmu pacēlusi acis uz paziņu, bet man pretim veras kaimiņienes vīra ļoti uzjautrinātais skatiens. Nekad mūžā neesmu redzējusi viņu smaidām, un arī tobrīd par to neiedomājos, jo īsti nesaprotu, kas notiek... Viņš ar smaidu sejā kariķēti tencina par čemodānu. Nomurminu kaut kādus ‘atvainojiet, labrīt, ir agrs rīts’, velku no mašīnas ārā čemodānu, par stipru aizcērtu durvis un vispār nezinu, kur likties. Viņš paliek automašīnā pie mājas un gaida iznākam sievu (vēl tagad nezinu, ko šī padomāja, redzot, ka viņas kaimiņienes meita no rīta ar čemodānu mēģina iekārtoties viņu ģimenes automašīnā). Par laimi, paziņa tūlīt arī piebrauc. Un es taču zināju, ka viņai ir sarkans opelis, nevis pelēka škoda. Pat, ja automašīnu markās neorientējos, tad krāsas gan tā kā būtu iemācījusies atšķirt...