Jiihaaaaa!
Nepietiek laika izdomāt. Vienmēr ir kas darāms, bīdāms, kopjams, apspriežams, bet vienkāršai izdomāšanai laika aptrūkstas. Izdomāt, piemēram, kāpēc man vajadzīgs tas, ko es daru vai nedaru, kā rīkoties tuvākajā nākotnē, kam pievērsties pirmkārt un ko prioritāšu sarakstā atstāt uz vēlāku (nekad) laiku. Pietrūkst laika lielām izdomāšanām, jo visu aizņem ‘kur paēst vakariņas, cikos beigt darbu, vai šodien iet uz solāriju’. Un tās ir tikai praktiskas lietas. Vēl vairāk aptrūkstas laika attieksmes definēšanai visdažādākajos jautājumos, attiecībās un situācijās. Un rezultātā dzīvei trūkst dinamiskas virzības. Viss notiek īstermiņā. Kopumā ņemot garākā laika sprīdī gan atpakaļejošā, gan uz priekšu vērstā virzienā ir viens vienīgs haoss. Es gribu raudāt, ja man ir slikti, nevis pamosties kādā rītā pēc nedēļas un uz 5 sekundēm atcerēties, ka man ir/bija slikti un tūlīt pat par to aizmirst, jo citādi nokavēšu darbu. Es gribu just prieku ilgāk un spēt ar to iepriecināt savus tuvākos, nevis neuzspēt pastāstīt, kamēr ‘karsts’, jo vakarā pie tējas ar vairs_nezinu_vai_draudzeni apspriežu neko. Tikai tādēļ, ka ilgi neesam tikušās, bet savā priekā ar viņu dalīties negribās. Vienbrīd domāju, ka tā ir labāk, jo dažbrīd, kad sanāca iedziļināties, likās, ka sirds plīsīs, bet nupat jūtos miltos un olā līdz bezgalībai apvārtīts pelmenis, kuram vidus sen vairs nav. Un smaguma centrs pēc katras nākamās apviļāšanas atrodas citā punktā. Ticu, ka mūžības un pasaulīgā mērogā mana haotiskā virzība ir neskaitāmu likumsakarību noteikta, bet man ar šādu apziņu kļūst par šauru.

Kāds te mani sakārdināja (atgādināja) par tādu lietu kā ūdenspīpe, tādēļ šodien domāšu tikai par sevi un ļaušos augstākminētajai nodarbei. :)