Kārtējo reizi sajūta, ka visiem lielie pirmssvētku darbi jau apdarīti, kamēr es vēl skrienu pa visu pilsētu kā septītais rūķītis. Visi dāvanas jau sapirkušies, kamēr man no domas vien par staigāšanu un meklēšanu paliek slikti, tādēļ to nemitīgi atlieku. Visiem lēnām kļūst labi, savukārt mani sāk tracināt neiedomājamākie sīkumi. Visiem viss ir, tikai man nekā nav! Nekā nav, nav!
Palika labāk. :)
Mana galva no iekšpuses izskatās pēc izārdītas puzzle’s, kurā bez visa turklāt trūkst dažu posmu. Kamēr ir liels bardaks, tikmēr par iztrūkumu neviens nezin, bet, man kļūstot vecākai, puzzle lēnām saliksies un tad iztrūkstošie posmi visiem būs labi redzami. Biezēs kā baisi melni caurumi. Cilvēki būs pieklājīgi un izliksies nemanām manu cauro galvu, bet es zināšu, ka viņi redz. Tāpat kā caurzobainā smaidā caurumus gribēdams nevar nepamanīt.
Cerams, ka es nedejošu kazačoku pati savas balss pavadījumā stacijas laukumā. Vismaz ne ikdienā. ;) Vjeaaahhhh.... Cappuccino?