Kā jau tas ceļojumos mēdz notikt, notikumi risinās vairākos līmeņos un netveramos tempos. Šoreiz okeāns manā galvā vētrojas un nedomā norimties pat pēc vairāk nekā pāris pavadītām dienām jau mājās. Varbūt tādēļ, ka nav sanācis laika visu pārdomāt un salikt pa plauktiņiem. Arī atmiņas tādas haotiskas, sajukušas laikā un telpā. Īsti neatceros, bet šķiet, šoreiz to izjūtu visvairāk.

Prieks par spēju aizvien vēl saskatīt burvību mēnesgaismā vizuļojošā sniegā saltā naktī. Bērnībā stāvēju virtuvē tumsā pie loga un skatījos sniega vizmā, kamēr mamma nedzina gulēt. Varbūt agrāk sniegs vizēja vairāk? Visticamāk, ka zaudēju spēju redzēt tā paša banālā laika trūkuma dēļ. Vidusskolu absolvējot, iesmēju par skolotājas novēlējumu baudīt dzīvi, jo ar katru gadu sev veltāmais laiks saruks. Nodomāju, es ar saviem n-tajiem pulciņiem un ārpusklases aktivitātēm esmu tik aizņemta, ka vairāk fiziski nav iespējams. Tagad domāju, varbūt viņa nedomāja laiku pulksteņa stundās. Sniegs viz tik pat bieži, tikai manī (nevis man) nav laika to vienmēr redzēt. Ja vien sniegs vispār ir. ;)

Alkohols ir mānīgs. It kā atver, bet patiesībā aizver pavisam.

Pansijas istabiņā izlikos par kūniņu, ietinusies segā un palagā, par ko citiem bija lieli prieki. Bet man patiešām gribējās būt kūniņai. Nopietni būt. Izlīdu nevis kā cēls tauriņš, bet gan kā saņurcīts kabatslakatiņš.

Atklāju, ka baidos apgūt vai darīt jaunas lietas, ja manī nav pārliecības, ka es to varētu izdarīt perfekti. Ja ne perfekti, tad labāk par visiem. Citiem skaidroju, ka tas mani vienkārši neinteresē vai zinu, ka nepatīk. Tipiska gara vājuma izpausme. Toties tagad apzināta un tādēļ uzveicama. Aizdomas, ka tas ir vecākā, gudrākā un sīčiem mūžīgi par paraugu stādītā bērna sindroms. Daudzbērnu ģimenēm ir savi mīnusi.

Viesnīcā blakus mūsu pansijai bija noteikums, ka pirtī visi iet kopā un bez pelddrēbēm. Tas nebūtu nekas, ja vien kopējās dušās es nebūtu sagadījusies ar 2 svešiem vīriešiem un manas vaļējās dušas kabīnes krāns nebūtu tik sarežģīts lietošanā. Viens no viņiem slaucījās tieši pretim manai dušas kabīnei un pāris minūtes vēroja, kā es laužu dušu atribūtiku. Manas spriešanas spējas mazinājās ar katru sekundi, kuru es pavadīju kaila, viņa acu priekšā cīnoties ar krānu. Beigās viņš tomēr izrādījās ‘labais’, kautrīgi uzsauca “hey” un ļoti korekti parādīja, kā ar to sasodīto ierīci apieties. Es vienmēr nodomāju, ka esmu atradinājusies sarkt, līdz pienāk kārtēja reize, kad sajūtu karstuma vilni sejā.

Biju aizmirsusi, kāda ir sajūta, ka kāds domās kļuvis tuvs, bet pieskarties vēl bail. Neaprakstāmi.

Kalnos apgūstot iemaņas braukšanā ar sniega dēli, vissmieklīgākā škita situācija, kad draudzenes acu priekšā pēkšņi pazudu un, saucot viņas vārdu, gandrīz blakus dzirdēju vaicājošu: “Kur tu esi?” Netīšām biju noslīdējusi no trases zem sniegotas egles un atdūrusies pret lielu klinstakmeni. Ar savu tagadējo pieredzi zinu, ka ottreiz no sākuma nesāktu mācīties. Pirmā diena uz dēļa tomēr bija briesmīga. Vakarā nolielījos, ka vēl neesmu raudājusi, un jau nākamās dienas rītā stāva kalna galā pārņēma izmisums un acīs sariesās asaras par savu nespēju tikt galā ar tādu monstru. Tad, īsti neorientējoties trašu kartē, uzbraucām pašā augstākajā kalnā, kur līdzbraucēja kārtīga snowbordiste izbrīnā konstatē, ka mēs ne tur esam uzbraukušas, tā esot riktīgi melnā trase. Nekas cits neatlika kā cīnīties un braukt lejā. Pašapziņa liedza iet ar kājām (kas būtu pusdienas pasākums), un sēsties pacēlājā, lai brauktu lejup – ne tik. Pieveicām un iepatikās. Un gāja aizvien labāk.

Šausmīgi bail nodarīt pāri kādam, kurš man atzinies mīlestībā, sūta izmisīgas īsziņas, neēd, neguļ, un arī nomodā jūtās slikti. Nebiju aizdomājusies, ka es ar savu nevainīgo nemitīgo koķetēriju un flirtu kādam varētu nodarīt pāri. Nav jau laikam citam izejas kā atklāti pateikt, ka nekā tur nebūs. :( Pārāk labi zinu, kā ir būt viņa vietā.


Visi, kuri ir sajūsmā par sniegu, laipni lūgti pateikties par to man! Es atvedu no turienes, kur bija ļoti daudz. ;)