it kā smieklīgi..
Retajās svētdienas kopīgajās pusdienās, kurās piedalās visa ģimene, krāsnī follijā ceptas zivs dalīšanas laikā visi sastrīdas. Kamēr es, nespēdama to izturēt, ģērbjos, lai izvestu ārā suni, mamma paziņo, ka neēdīs, kamēr es neēdīšu, māsa kaitinādama piesakās apēst manus un mammas gabalus, jo labāk, lai kāds apēdot siltus (tādējādi vēl vairāk sadusmodama mammu), tēvs šķietami ignorē strīdu un 100 reizes katram atgādina, lai asakas neviens nedod sunim, brālis smīn, ēd gardu muti un ļoti slavē pagalam garšīgo zivi. Tas viss tikai tādēļ, ka es, rūpējoties par mammu, uzliku viņai vislielāko gabalu. Tam, kas notika tālāk, nav izskaidrojuma.
Līdzīgs stāsts bija manai draudzenei, kad uz Ziemassvētkiem visi kopā draudzīgi izbrauca uz mežu pēc egles. Rezultātā katrs stāvējis pie savas egles un bļāvis, ka jāņem tieši viņa izvēlētā egle. Beigās paņēmuši divas (no iespējamām piecām) un atpakaļceļā savā starpā nesarunājušies.
Mīļi.
Ja pēc tam kopīgi var pasmaidīt par tādām lietām.