No siltumtrases lūkas līda ārā asiņaini transvestīti šauriem gurniem un lielām plaukstām, un autobusa šoferis grima aizvien dziļāk sevis paššaustīšanā. Viņš domāja, ka neuzmanīgi braucis un satriecis šīs būtnes vaļējā caurumā ielas vidū.

Sapnis. Šoferis biju es.

Nav gluži tā, ka neko negribās darīt, bet nu strādāt noteikti nē. Nāks projekta deadline un nāksies strādāt vēlos vakaros, mājās un naktīs. Būšu negulējusi un man atkal rādīsies, ka sīkrūtotas tīkliņzeķes marasmātiskajam indivīdam bankā licies nepieklājīgi. Ēdīšu žāvetas plūmes un priecāšos, ka draugiem negaršo. Bet tas viss tikai būs. Šodien ir labi. Vakarnakts bacardi tūrē nāca apskaidrība par lietām, kas ilgi nedeva mieru. Ja šodien apskaidrība ir tik pat dzidra, tātad esmu atvieglojusi savu galvu no smagām pārdomām. Bieži vien sarunas nekur neved. Viens runā, runā... skaisti stāsta, no sirds stāsta.. grib izrunāties.. Otrs šo laiku izmanto savām pārdomām klusā pateicībā, ka nekas nav jāsaka.. Labs variants, bet ir teicamāki. Vakardienas. Pieturiet kāds man galvu. Lai neaizlido. :)