Eeehhhh...
Neatceros, kad pēdējo reizi tik smagi esmu nopūtusies.
Šobrīd mani vislaimīgāko spētu padarīt svešs un labs cilvēks, kuram arī nebūtu ar ko sviestmaizi uzkost, jo visi tuvie kļuvuši pārāk tuvi, un viņu klātbūtnē sirds lūzt. Es mazliet mulstu un knibinātos ap ap savu siermaizīti, bet patiesībā būtu šausmonīgi pateicīga. Varbūt pat tik pateicīga, ka atdotu pusi no tās. Ne visu tādēļ, ka ar maizīti rokās drošāk. :>