Man šodien kašķis.
Tādās dienās šķiet, ka uz mani ielās nevis skatās, bet blenž. Pie tam, katrs, kuram ir acis pierē. Nebūtu es labi audzināta, pajautātu, kādēļ tā jāskatās. Lai gan pati neesmu labāka. Skatos pretim un ceru, ka tam otram arī liksies, ka es blenžu. Tā šaudīdamās acīm nepamanīju, kā nonācu garo gabalu līdz darbam. Vismaz kāds labums.
Gribētos būt īstenai savas tēvzemes patriotei, bet pārsvarā man par Latviju un norisēm šajā valstī ir kauns. Esmu savas ģimenes, draugu un atmiņu patriote, bet ticība skaistai nākotnei valstiskā līmenī izraisa smīnu. Un nekādi argumenti par Baltijas valstu fenomenu pasaules vēsturē, kad salīdzinoši īsā laika posmā notiek tik daudz pārmaiņu, mani nespēs pārliecināt, ka visas sliktās lietas ir tikai adaptācijas un izaugsmes process. Basta. :)
Un, ja man būtu jāiet karot par Latviju, es uzreiz izliktos, ka esmu beigta (vislabāk kopā ar draudzeni) un tad gļēvi otrpus frontes līnijai meklētu Leiputriju.
Šausmīgi mīlu un tas ar’ nav labi. Ar varu piespiežu sevi ieturēt distanci, lai nebūtu liels BUM.
Tomēr ir feini. :) Ar visu kašķi.