Sēžu ar draugiem pirtī pie galda, rociņas pēc labas pēršanās visiem nemitīgi stiepjās pēc ķiļavmaizītēm, draugiem pēc alus un citiem alkoholiskajiem dzērieniem, man pēc apšaubāmas izcelsmes sīrupūdens trauka, kad pēkšņi sāku dzirdēt ar pakausi. Draudzenes ķiķināšana novirzās dibenplānā un es skaidri dzirdu, kā viens meitietis ļoti ‘lieliem’ vārdiem un domām pie galda aiz muguras mani aprunā. Sajūta mazliet nereāla. Varbūt tādēļ, ka es vienīgā vakara gaitā nelietoju alkoholu un saglabāju uztveres asumu, kamēr citiem ‘oža’ noplakusi un viņi savā atbrīvotībā vairs īsti nekontrolē nedz runāšanas decibelus, nedz arī emocijas. Pirms kāda brītiņa pieminētais meitietis ļoti draudzīgi pienāca man klāt un pajautāja, vai es viņu atceros. Teicu, ka pieklājības pēc es varētu teikt, ka jā, tomēr būšu godīga un atzīšos, ka persona liekas redzēta, tomēr kad un kādā sakarā – nepateikšu. Sarunas turpinājumā man tika atgādināti fakti, cilvēki un notikumi. Saprotu, ka pieminētās lietas atminos, bet meiteni pašu – joprojām gandrīz nē. Izglāba bērnības draugs, aiz rokas vilkdams uz pirts pusi. Tagad pie galda ar olu un ķiļavu mutē noprotu, ka meituka gājiens bijis izlūkgājiens, ka esmu ‘uzķērusies’, vaļsirdīgi atzinusies, pārmetusi sev sliktu atmiņu un jutusies gandrīz vainīga tik draudzīgas būtnes priekšā. Meituks-partizāns izošņājis situāciju citam meitukam. Kādiem mērķiem, tas man paliks neizzināts fakts, toties atreferēšanu man aiz muguras, protams, ne man glaimojošā izteiksmē, esmu izbaudījusi pilnībā. Ja pieminētais notikums ar to arī būtu beidzies, es nosmīnētu un aizmirstu. Taču nav pagājusi ne pusstunda, kad meituks, atkal noķēris mani vienu, vēlas turpināt sarunu. Es, būdama pārlieku godīga (tikai šoreiz ;) it kā starp citu, ĻOTI smaidīdama pasaku, ka man šovakar ausu vietā ir lokatori-uztvērēji un, ka es esmu dzirdējusi visu sarunu. Ja viņa vēlas uzzināt ko konkrētu, lai tā arī pajautā. Un nobijos, brašule ;), jo pēc viņas skatiena likās, ka nu pat es varētu iedzīvoties arī zilā acī. Bet arī ar to viss nebeidzās. Pēkšņi, pilnīgi (ja kāds saprot, izskaidrojiet man, lūdzu, ko nozīmē vārdu salikums ‘pilnīgam matu kuplumam’ uz Pantene ProV šampūna pudeles) zaudējusi jebkādu pašcieņu, viņa man sāk taisnoties! Un mani pārņēma kauns, par kura cēloņiem joprojām netieku skaidrībā. Kauns tās meitenes vietā, kauns viņas draudzenes vietā, kauns par to, ka man kauns par situāciju un vēl visādi 100 kauni. Taisnošanās saturam nav nekādas nozīmes. Saprotu, ka man nav neviena vārda, ko pateikt, ka situācija ir vēl stulbāka kā ziepju operās un pa virsu visam pieaugošā kauna sajūta. Arī it kā nevietā. Un vēl šodien ir kauns.