Nācu uz darbu, slidinādamās un palēkdamās pa slapjām lapām un domāju, vai nokrītot man būtu jāsauc 'chort poberi' un ar ko tas verētu beigties ;)

Pirms pāris gadiem manas pilsētas svētku balli izdomāju pamest agrāk. Ārā pie kulturas nama dežūrēja pašvaldības policijas mašīna. Izgāju ārā, nopriecājos par skaisto ziemas nakti, sniedziņš smaliki sijājās un auksti bija tieši tik, lai tas nekustu. Policijas mašīna stāvēja ar iedegtām ugunīm un man kā ikvienai sievietei prožektoru gaismā liekas, ka esmu uz skatuves. Tikvien paspēju nodomāt, ka jāiet skaisti.
Atjēdzos sēdus. Katra kāja uz savu pusi un pāris metrus tālāk - somiņa. Zem smalkās sniega kārtas tieši automašīnas lukturu gaismā bija ledus. Es necēlos kājās, jo biju dusmīga par savu 'cēlo' izgājienu, sāpošo celi un neveiksmi kā tādu vispār. Bezcerīgi dumja situācija, kurā es vairs neesmu noteicēja. Policijas mašīnai katrā pusē atvērās durvis, izkāpa pa policistam, kuri no mana zemā stāvokļa izskatījās jo lielāki un uzticamāki kārtības sargi, uzstutēja mani kājās, iespieda rokā somiņu un pajautāja, kur es dzīvoju. Lai aizvestu mājās.