Nabags. Pēdējās dienās suni apsēdis blusu lērums, tāpēc šodien iedomājos viņam palīdzēt. Uzvilku vecu halātu un mīļi aicināju suni uz balkona. Teicu, lai sēž mierīgi un nežēlojot sabēru viņam kažokā blusu pulveri. Melns suns piebērts ar baltu pulveri izskatās nespodri pelēks un necienīgs. Tad, lai suns, blusīdams agonijā vampīriskās blusas, nesarītos pulveri, ietinu viņu dziesmusvētku plēves mētelītī un atstāju uz balkona 'ievilkties'. Jāatzīstās, ka uz brīdi aizmirsu, ka viņš tur nelaimīgs sēd un gaida, kad es attapšos. Kad atcerējos, balkona durvju stikls bija sabakstīts ar slapja deguna nospiedumiem un liecināja, ka dzīvnieks vairākkārt mēģinājis vērst manu uzmanību uz to, ka ir gana susts plēves mētelī un, ka viņš labprāt nāktu iekšā. Izpakots, viņš izskatījās vēl necienīgāk. Ne miņas no kārtīgas suņu vīrieša smaržas un līdz ar to iedragāts pašlepnums. Labi, ka pastaigā ārā nesatikām nevienu viņa draudzeni, citādi es savu suni būtu apkaunojusi divkārši.
Tagad, kad vairākas dienas sanācis pabūt vienatnē, secinu, ka pastāvīgi personiskie kontakti ikdienā ‘noēd’ ļoti īpašas sajūtas. Rodas iespaids, ka darbadienas un visas pārējās dienas, kurās ilgstoši un pastāvīgi nākas ar kādu komunicēt, es pavadu savdabīgas amnēzijas varā, kad manas komunikācijas spējas iestatītas autopilota režīmā un uz vadības paneļa midžinās paziņojums ‘obligāta neatliekamā saskarsme’. Var jau būt, ka paņemt atvaļinājumu pēkšņi, to nesaplānojot un bez kāda īpaša mērķa, ir neloģiski, nepraktiski un kaut kā vēl materiālai pasaulei neizprotami, tomēr priecājos, ka ļāvos impulsiem un darīju to, kas man likās nepieciešami. Atgūstu līdzsvaru līdzīgi kā mutes dobumā pēc hotdog’a notiesāšanas tiek atgūts skābju un sārmu līmenis ar košļājamās gumijas palīdzību. Vismaz jūtos esam tajā līknes posmā, kurš iet uz augšu un ir zilā krāsā. Un atgūstu spēju un vēlmi izgaršot komunikāciju un personīgi ieinteresētu motīvu uzturēties starp cilvēkiem. :)
Tikai nedod mieru jautājums: ja man regulāri nepieciešams laiks pabūšanai vienatnē un, spriežot pēc novērojumiem, laika posms, kuru uzskatu par pietiekamu, lai ‘sakārtotos’, ir ilgāks nekā vairumam paziņu, gadījumā nenorāda uz vientuļnieces dabu? :) Vientuļniece neskan lepni. ;))))))
Tādas dusmas! Es zinu, ka apsolīju sev nedusmoties, lai vecumdienās būtu omulīga, nevis nīgra paskata veča, tomēr.... dažu cilvēku aprobežotībai, ļaunprātībai un stulbumam nav robežu. Sākot ar idiotiem, kuri meža dzīvniekus stiepj uz pilsētas centru un tur pamet, un beidzot ar paziņas vīrieti, kurš viņu piekāvis un ‘palūdzis’ izvākties no viņas dzīvokļa. Manī ir tik lielas dusmas, ka, ja vien es būtu vīrietis vai man būtu melnā josta, es gandrīz būtu gatava doties personīgi piekaut to vīrieti. Es saprotu, ka tikai runāju un citādi palīdzēt nevaru, kā vien pabalstot morāli, piedaloties mantu izvākšanā, piedāvājot naktsmājas un novēršot domas no notikuma, jo ar visu pārējo viņai pašai jātiek galā, tomēr... es laikam esmu dzīvojusi rozā vatē, jo man vienmēr licies, ka sievietes, tādas lietas stāstīdamas, vai nu pārspīlē, vai arī tas notiek pļēguru ģimenēs. Redz, ka nē. Līdz brīdim, kamēr tā notiek ar kādu labi zināmu cilvēku. Laiks man arī kārpīties no siltās migas ārā un saprast, ka viss ir krietni &(*$#\āk, nekā man šķitis. Jo līdz šim laikam bijis tā – ko neesmu vēlējusies redzēt, to arī esmu pacentusies nesaskatīt. Nāksies – vēlos es to vai nē. Citādi, agrāk vai vēlāk, rozā vate pati pašķīdīs, migu kāds izārdīs un apkārt būs auksta, ļauna pasaule, kurai es nebūšu bijusi gatava.
Mīļā tequilla! Nekad vairs nedzer XTC pirms gulētiešanas!
(Vai arī tieši otrādi - dzer tik pat daudz un vairāk, ja nu kļuvis garlaicīgi ;)
Sadzēros vakar pēc kora, pirms pašas iekāpšanas gultā un tādus ārprāta murgus sasapņojos, ka šorīt bija kauns mosties. Nekad neesmu TĀ kaunējusies pati no sevis un ceru, ka tas viss tiešām bija murgi, nevis zemapziņā izlolotas fantāzijas un ainiņas. Jo tad, ļoti iespējams, ka man nopietni jāārstējas. Huh. :)
Ciest nevaru, ka man saka priekšā, kādām sajūtām vai emocijām vajadzētu rasties, ievērtējot jebkuru laicīgu vai pārlaicīgu daiļdarbu. Šīs neiecietības radītāja manī ir pamatskolas literatūras skolotāja. Jebkuram skolas programmā aplūkotajam prozas vai lirikas sacerējumam, viņasprāt, bez sižetiskā priekšplāna noteikti bija otrais – zemtekstu un alegoriju plāns, turklāt tikai vienā vienīgā pareizā interpretācijā. Skolu programmas didaktiskums ir nenoliedzams, tomēr, manī auga pārliecība (pieļauju, ka savā ziņā arī pusaudža protests), ka ne visi rakstnieki un prozaiķi darbu background’aa likuši jau iepriekš izskaitļotu formulu, kuras risinājums nevienā nevieš šaubas. Ja skolotāja būtu pasniegusi priekšmetu, pieļaujot interpretācijas atlaides manu asociāciju virzienā, es tik spītīgi nebūtu centusies meklēt vājās vietas skolotājas vienpusīgajos pieņēmumos par zemtekstu jēgu. Runa nav par to literatūru, kuras radītāji tika stingri cenzēti un darba otrais plāns saistāms ar vēsturiskiem notikumiem vai radītāja biogrāfiju, lai gan arī tad bieži vien par darba ‘formulu’ tiek pieņemta kāda teorija, kura laika gaitā atzīta par neapstrīdamu patiesību. Runa ir par to, ka nekad netika pieļauta iespēja, ka darbs uzrakstīts, vienkārši vadoties pēc izjūtām un skaisti savirknējot teikumus ķēdē. Un, ka interpretācija lasītājam varētu būt katram sava, pat, ja autoram tiešām bijusi apakšdoma. Droši vien tādēļ skola arī saucās par skolu (vismaz manā laikā tā bija), ka viss tika mācīts, pat tas, kā man būtu jāsaprot obligātajā programmā iekļautais daiļdarbs. Turpinājumā ārvalstu apmeklējumi, kuros gidi par arhitektūras šedevriem izsakās ‘apmeklētājam vieš bijību’ vai par kādu mākslas galerijas gleznu izsakās ‘ikvienam skaidrs, ka tas ir satriecošs neoklasicisma paraugs’. Un tad es stāvu, mīņājos šī neoklasicisma parauga priekšā un domāju, vai patiesi tikai man vienai tas nav skaidrs un es tā arī palikšu nesatriekta? :) Un šodienas skatījumā manī vieš neizpratni kino un teātru kritiķi, kuru nekautrējas vienpersonīgi izlemt, ko jūt un saprot skatītājs, aizejot noskatīties kādu konkrētu lugu, piemēram. Var jau būt, ka viņos mīt spēja apkopot visas skatītāju zāles emociju auru, kuru tad pārliecinoši postulē masu medijos, tomēr mana saprāta robežās drīzāk tas nav iespējams, nekā ir. Man nebūtu pretenziju, ja kāds, izteikdams savu viedokli, to par savu arī uzdotu, nevis slēptos aiz vispārīgām, neko neizsakošām frāzēm vai savu viedokli ‘piesietu’ lielajam vairumam attiecīgās daiļrades jomas cienītāju, tādējādi it kā vairoties no atbildības. Vienkārši, man tā labāk patiktu. :)
Un vēl, nezin kādēļ, jutos vainīga par to, ka viena no manām draudzenēm man šķiet kļūstam aizvien augstprātīgāka un esmu pasākusi no viņas vairīties. Ceru, ka kļūdos un tas pāries. Lai gan, vai ir vērts par visām varītēm saglabāt draudzību vienkārši draudzības vārdā?
Guapa, tikai neizdomā, pls., ka Tu tā esi. :)
Neprātīgās dusmu lēkmēs man šķiet, ka pēdām apavos kļuvis par šauru un vienīgā iespēja tūlīt atbrīvoties no spriedzes ir nomest kurpes. Tikai reizi mūžā esmu bijusi tik dusmīga, ka nelaimīgos apavus aizspēru prom mežmalas garajā zālē, kur tie arī palika... Un puisiet’s ar. Palika.
Kolēģes tik ļoti mīļotā no mājām atstieptā paparde drīz būs izvērtusies biezoknī un, sniedzoties pēc telefona klausules, man savu roku nāksies bāzt caur zaļu lapu džungļiem. Pāris reizes vārgi mēģināju ieminēties par to, ka varbūt vajadzētu kādu mazāku augu, ja reiz viņai tas šķiet nepieciešami, bet izskatās, ka neesmu līdz galam sadzirdēta. Papardei dzimst pa jaunam dzinumam ik reiz, kad es nikni paskatos uz to. Iespējams, ka patiesībā tā ir labā paparde, kura vairojas no manām dusmām, apsorbēdama tās sevī, tomēr grūtības ar telefona klausules sataustīšanu nāksies atrisināt jebkurā gadījumā. Citādi atbildēšanu uz telefona zvaniem drīz uzticēšu pašai zaļajai daiļavai. ;))
Nedēļas nogale ir klāt un man nav plānu!!!
Ak, jā. Nobalsošana.
Tas, ka es savā cerībā un pārliecībā par taisnību krustiņu nobalsošanas cedelē gandrīz ieskrāpētu, taču neko nemainītu, vai ne? Balsis skaitot netiek ņemts vērā katras balss stiprums.
Drošības pēc tomēr pārvilkšu vismaz divas reizes. (Cerams, ka gala iznākums nebūs neieskaitīta balss ;)
P.S. Kur ir mana pase?
P.S.S. Lai dzīvo eeehhh lapas dzeltenās... lailailai..
Tā mēs ar draudzeni bērnībā glābām kucēnu. Pa ceļam no skolas uz mājām ceļmalā sēdēja suņa bērns. Mums likās, ka viņš ir pazaudējies un ir bēdīgs, tādēļ paņēmām uz rokām un nesām māju virzienā. Mammas skapītī sameklēju garu prievīti, kurā sunīti pēc pabarošanas piesējām mežā pie priedes. Lai 'nepazaudējas'. Nezinkādēļ atcerējos par to tikai jau kuro reizi televīzijā veļas pulvera reklāmā redzot salijušo zelta retrīveru, piesietu un vienu mežā. Nākamajā rītā gājām pie sunīša, bet tajā vietā bija palikusi tikai ap priedi apsieta prievīte. Ļoti ceru, ka kāds arī viņu bija atradis un paņēmis sev. Vismaz uz to briesmīgo nakti, par kuru, sīkas būdamas, nepadomājām. Jo mēs taču glābām un jutāmies vislabākās. Un ceru, ka mēs to kucēnu nenozagām. :(
Vakar pārkrāmēju apavus. Zandales, čības un iešļūcenes liku čemodānā augstajā plauktā un ārā vilku rudens kurpes un zābakus. Pārsteigta secināju, ka man ir 4 absolūti lietojami zābaku pāri. Par vieniem, tikai uz pavasari pirktiem, biju aizmirsusi pavisam. Būtu ļoti nepraktiski pirkt jaunus. Bet vēl nepraktiskāk būtu nedomāt par pirkšanu, ja skaidrs, ka tāpat nopirkšu. Drīz lielajā čemodānā nebūs vietas, kaut regulāri cenšos visus man šķietami vecos apavus nolikt ārā pie lielā atkritumu konteinera.
Mēģinot biksēs atsvaidzināt iegludinātās vīles, kārtējo reizi iegludināju paralēlo vīli. Tādēļ nācās šorīt ķīmiskajā tīrītavā atdot divus pārus bikšu ar dubultvīlēm. Darbiniece mani jau atpazīst. Laikam gan nevajadzētu par visām varītēm censties kļūt par “zelta rokām” mājsaimniecības darbos.
Ābolus neviens neēdot spolītēs. Es ēdu. Apkārt nograužu jostiņu, tad no augšas noēdu serdi un tad, turot aiz kātiņa, pašu labumu. Apakšiņu. Drīz pati kļūšu par ābolīti.
Nepraktiski.
Atkal esmu nonākusi tik tālu, ka neceļu telefonu, ja zvana kāds, kura numuru mans telefons neatpazīst. Pirmkārt tādēļ, ka tas varētu būt saistīts ar darbu, un pēc darba laika beigām es ar to neņemos, cenšos nedomāt un nevēlos klausulē izdzirdēt: “Sveiki, vai Jūs varētu man palīdzēt un uztaisīt man ....?”. Daži īpaši eksemplāri pamanās zvanīt arī svētdienu pievakarēs. Pie tam šādi lūgumi parasti ir steidzīgi un, ja vien neesmu ļoti lielā naudas badā, – vienmēr esmu atteikusies. Steidzīgi kaut ko taisīt, sevišķi, ja tas ir idejas darbs, es nemāku un arī negribu. Galu galā, mani darbi ir mana vizītkarte un, ja neesmu droša par to, ka paspēšu to izdarīt labi – nedaru vispār. Otrkārt (un laikam galvenokārt) neceļu tādēļ, ka bail. Tik ļoti esmu pieradusi, ka pēc mana ‘hallo’ atskanēs pazīstama balss, pateicoties LMT pakalpojumam ‘numuru noteicējs’, ka neatpazīts numurs manā telefonā šķiet gandrīz nepieklājīgi. Vairākkārt pēc tam satiekot cilvēkus un atbildot uz jautājumu: “Kāpēc necel telefonu?” ar vārdiem, ka uz nepazīstamiem numuriem neatbildu, saņemu neizprotošus acu skatus. It kā es svešiniekam uz ielas augstprātīgi būtu paziņojusi, ka ar svešiniekiem uz ielas nerunāju. Visam klāt tā ir arī izvairīšanās no jebkāda veida pārsteigumiem un negaidītiem dzīves pagriezieniem. Jo šobrīd man viss ir jāzina, par visu jābūt informētai un nekādās spēlēs un spēlītēs neielaižos. Ciemiņus pieņemu tikai tad, ja iepriekš brīdinājuši, un arī tikai labus draugus. Ja zvana lejā pie durvīm un es nezinu, kas nāk, nemaz nelaižu iekšā kāpņu telpā. Pa bāriem un naktsklubiem jau tā bieži nevazājos. Tagad esmu pārtraukusi pavisam. Lai nebūtu nekādu nejaušu tikšanos. Pat pārtikas produktus pērku tikai labi zināmus. Nekādu eksperimentu. Tik pa kādai jaunai nospertai šokolādei. Šai izpriecai es nespēju pretoties.
Izklausās grūtsirdīgi, bet patiesībā tā ir tikai tāda maza ‘sakārtošanās’ pirms nākamā aktīvā perioda.
Palasījos komentus muuka žurnālā. Tos par smēķēšanu. Diezin, pie kuriem lab/nelabvēļiem tiktu pieskaitīti eksemplāri, kuri paši nesmēķē, bet labpatikā atlaižas krēslā (ja vien tie ir pietiekami ērti šādai kustībai)un nostenas, ja kāds uzvelk smeķīgas cigaretes dūmu? Un, ja vēl kādam ir pīpe ar ekselentu tabaciņu, tad vispār ceļi noļogās un skats kļūst šķelmīgs. Var jau apšaubīt atkarības rašanos pašam nesmēķējot, tomēr bieži atrodoties starp smēķētājiem. Tikai es tam esmu reāls piemērs. Mani gan tas netraucē un nekāda rūgtuma dvēselītē nav, tomēr, pašai nesmēķējot, saldējuma kafejnīcas nešķiet bezgala pievilcīgas, patīkamas un rosinošas. Dažreiz gan ir problēmas ar acīm, kuras sāk asarot, bet tagad padomājot skaidrs, ka ventilācijas sistēmas kopumā ir uzlabojušās, jo sen neesmu 'raudājusi'.
Tomēr, ja kāds man blakus gribētu uzsmēķēt, piemēram, no rīta dzīvoklī vai, kad man tiek pasniegta telefona klausule, kurā kāds smēķējot runājis, es kļūstu nikna.
Tā ka - savs laiks un vieta smēķēšanai, savs nesmēķēšanai.
Visu dienu esmu nodauzījusies apkārt. Tagad vakarā gribēju pēc ilgiem laikiem pieplakt zilajam ekrānam, bet tur pašlaik valdītājs ar zelta pulti-scepteri ir basketbola cienītājs, tādēļ es klusiņām ar savu tēju pārvācos pie datora. SC nav nekā jauna. Vismaz ne tajos žurnālos, kuri man šķiet interesanti. Ziņās arī nekā ievērības cienīga, tādēļ, par spīti slinkumam, esmu izšķīrusies par labu šim te post'am.
Līnījdeju pasākums Salaspilī, maigi izsakoties, man šķita amizants. Vienīgi, sirsniņu aizķēra "obligāti visiem jāzin deja", kuru mums nācās iemācīties. To mācīja sieviete, apkārusies ar kažokādas astēm un virs džinsiem uzvilktiem stringiem. Es, protams, neko nesaprotu no line dancer modes ģērbšanās paražām... tomēr tie stringi izskatījās smieklīgi. Sliktā nozīmē. Priekšā mežģīnes un aizmugurē skatuves gaismās ļoti labi redzamās nošūtās vīles. Varbūt, ja tie būtu bijuši levis vai diesel stringi.. who cares actually.. ;) Par spīti tam, sagribējās atkal dejot. Pareizāk sakot, tika uzjundītas jūtas, kuras cenšos necilāt. Gandrīz asariņa jānobirdina par godu 18 nodejotiem gadiem, kas kļuvuši par manām ilgām. Kad atradīšu laiku, kad atbirs kāds no šībrīža hobijiem - atsākšu dejot. Ja ceļi ļoti nesāpēs. Kad... kad.. Tik daudz tādu 'kad' lietu.
Kad pabeigšu skolu...
Kad atradīšu jaunu darbu..
Kad beigšu dziedāt...
Kad man būs sava mājiņa...
Kad atkal būs vasara..
Kad būšu veca..
Negribu zināt, kas piepildīsies, kas nē. Bet mainīsies daudz kas. Kad es būšu tam gatava.
Šodien izliekos nedzirdam telefonu. Arī tējkannas izmisīgo sīkšanu ne. Zem balkona čīgātāji pieskandina vakaros ātri gaistošās atvasaras elpu un kaut kur krēslā prom rej suņi.
Mazliet īgnuma, šķipsniņa sentimenta un tikko jaušamas skumjas seko man kopš rīta cēliena. Pēc ilgstošas prieku un pārdzīvojumu virtenes jūtos kā zemē kritusi zīle. Vēsa rudens vakara gaisa ieskauta, bet ar karstu, karstu, dzīvot gribošu sirsniņu, spējīgu saplaukt varenā lapotnē arī pēc stingas ziemas. :)
Neko neizdodas padarīt. Pat pārģērbties ne. Pidžama būs saradusi ar mani un negribēs vilkties nost arī rīt. Kaut arī manam prātiņam nekas nedarītos. Nedomātos skumjas domas, atmiņu diaprojektors nojuktu un nākotnes Acs būtu pielipusi miegiem un neko neredzoša. Pāris nedēļas. Mēnesi. Un tad Acs atvērtos, skumjas un sentimentu pametot aizmirstībā. Un pidžama visu dienu mugurā neliktos skumji, bet gan jauki izvirtīgi-slinki. Un vilnas zeķes līdz pat ceļiem kalpotu siltām pēdām, nevis aptuvenai vēlmei būt mīlētai un ieritināties siltu plaukstu grozā.
Laikam jāglābj tējkanna. Nav tik veca, lai aizlaistu postā. Jo vairāk tādēļ, ka viņa tik apzinīgi dara savu darbu. Suns arī jāizved saostīties ar burvīgo apakšējā dzīvokļa kaimiņieni. Viņa dēļ vien nevaru atļauties tikai gulēt. Zobi jāizmazgā. Pēc tam tomēr jāpārģērbjas (citu pidžamu) un jāizpucē zobi.
Tad vēlreiz jāuzliek uzticamo no nāves izglābto tējkannu tējai un jāpašķirsta kaut kas vienkārši interesants. Lielā simbolu enciklopēdija.
Kļava no dusmām galīgi nobrūnējusi. Nebūs šogad aiz loga sarkandzeltenas saules apspīdētas gubas pret tumšzilu debesu jumu.
Par ko liecina izteikta organisma nepieciešamība pēc sāls? Gāju pusdienās pēc salātiem, bet nopirkās sāls paka. Bik' neērti atzīties, bet visas dienas garumā mērcu tur rādītājpirkstu un laizīju nost sāli. Uz dienas beigām laikam ir pietiekoši un vairs negribās. Jaukas pusdienas.
Pēc 7 gadiem uzradusies mana pirmā, tomēr dikti sarūsējusī mīlestība un sūta salkanas īsziņas. Palūdzu nerakstīt vairs. Centos būt pieklājīga. Nelīdz. Laikam daudz par pieklājīgu.
Nedēļas nogalē paredzama uzstāšanās 60. gadu stilā. Ar glupām dziesmām. Glupā pasākumā. Diezin, ja hobijs ir ļoti mīļš, bet ik pa laikam sakarā ar to gadās arī ne tik aizraujoši pasākumi, vai ir vērts upurēt savu patikšanu, vai tomēr atļauties piedalīties tikai un vienīgi tīkamajos pasākumos? Un nospļauties uz 'atbildību pret kolektīvu'?
:) Patiesībā manai dzīvei šobrīd nav ne vainas. Jiiihaaaaa!
Bijusī klasesbiedrene transporta līdzeklī uzsāka pietiekami personīgu sarunu par sievišķību kā tādu.
Sākumā samulsu, jo mēs neesam tuvas, bet vēl pēc brīža man kļuva interesanti.
Situācija.
Meitene ir samērā puiciska, paskaļa un, viņasprāt, nesievišķīga.
Jautājums.
Kādu īpašību kopu sevī ietver sievišķība, vai šī īpašību kopa ir mainīga zināmu lielumu summa, vai tomēr zināmie lielumi ir konstantas vērtības nemainīgā 'paketē'?
Papildjautājums.
Vai sieviete apzināti, atbildot uz augstāk uzdoto jautājumu, var kļūt sievišķīga? Pie noteikuma, ka, jau sākot risināt problēmu pamanāma skeptiska attieksme pret acu plakšķināšanu un šķietamu trauslumu. Tas viss esot 'bullshit', jo viņa pati sev liktos stulba, sākot runāt maigā balsī.
Jāpiemin, ka meitene ir gudra un acu plakšķināšana tik pat labi varētu būt vienkāršota sievišķības izpratne, kā simbolisks salīdzinājums. Lai vieglāk uztvert.
Savā nodabā apdomāju šos jautājumus un nekādi nenonāku pie mani apmierinošas atbildes. Kad būšu izdomājusi, varbūt uzrakstīšu.
P.S.
Man esot smieklīgas kurpes. Tā nemaz nav. Tās ir man mīļas, ērtas un pat ļoti nopietnas. Lai neteiktu vairāk.
visu dienu ar galvu bumsījos mākoņos
visu dienu pārtieku no cukurotām atmiņām ķepinot prieka namiņus
visu dienu vāvuļoju niekus
visu dienu smeju krāsainus ziepju burbuļus
visu dienu man ir labi
pirmoreiz mūžā tik ļoti jūtu, ko nozīmē reibt aiz prieka, laimes, whatever
esmu noreibusi, Noreibusi, NOREIBUSI!!!
kaut visiem tā būtu!
Šodien tik ļoti samulsu par klienta man izrādītu uzmanību, ka sajutos bezpalīdzīga, pārāk kautrīga un nespējīga atbildēt ar standartfrāzi, nemaz nerunājot par veselīgu humoru. Pēdējo reizi tā biju jutusies aptiekā, 16 gadu vecumā, pirmo reizi iegādājoties pharmatex vaginālās tabletes. Pārliecībā, ka esmu jau liela, gudra un spējīga par sevi parūpēties, droši jautāju aptiekārei, pa cik kopā tās tabletes jāēd. Lieki piebilst, ka viņas atbilde mani ‘iedzina zemē’ un, ka tajā aptiekā neesmu rādījusies līdz pat šai dienai. Pilnīgi atšķirīgas situācijas, bet sajūtas vienas. Jocīgākais, ka mulsuma lēkmes nav pastāvīga parādība, bet gan periodiski neparedzami viļņi, kurus nespēju savienot ar citiem notikumiem vai sajūtām dzīvē, lai noteiktu to rašanās cēloni. Kā mana vecāmāte teiktu: “Nosarki kā lauku biete, ij ne pušplēsta vārda nebildusi”. Scheiss.....Scheibenkleister!
Palasījos pārīti svešu SC žurnālu un pamanīju mīkstmiesi. Viņš gan netika lasīts, toties, ieraudzījusi viņa ikonu, pēkšņi iedomājos, ka mana dvēselīte noteikti izskatās kā balts, neizsargāts, plaukstā saritinājies tārpiņš. Un nokaunējos. Kurš gan vēlētos sev dvēselīti bālgana, trekna kaitēkļa paskatā? ;)))
Rudenī pirtis ir patīkamākas, nekā karstās vasarās. Kad tāds tikko nopērts, izmasēts, kūpošs un pliks iznāc no pirtiņas mežmalā, iegāzies aukstajā rasainajā zālē un skaties zvaigžņu pogainajās debesīs, tad visi darbi, neražas un rūsējošas mīlestības paliek kaut kur aizmirsti tālu aiz muguras. Esi tikai Tu, tumsa, debess klajums, ugunskura sprakšķi aiz pirts stūra un sajūta, ka viss ir labi un pats labākais vēl tikai būs :)
Lasīju sēnes mājas pagalmā. Gluži par pagalmu to nosaukt nevar, jo pagalma robeža manā sēņošanas vietā ir mežs. Ļoti nelielā platībā pielasīju pilnu kulīti ar beciņām. Sevišķi man patika tās svaigi šķīlušās. Tās, kuras izārdījušas sūnu paklāju sev apkārt vēlmē ātrāk no olām kļūt par cāļiem.
Svētdien mājās ēdu tās mātes gatavotajā dievišķīgajā mērcē un atskārtu, ka esmu pilsētniece. Jo man šķita dīvaini, ka pati tās esmu lasījusi.
Braucām apskatīt draugu zemes gabalu pie lielās Juglas. Tur pie pašas upes aug trīs ozoli, no kuriem viens ir dižozols. Palīdzēju draudzenei salasīt daudz, daudz zīļu. Zīļu vīriņiem. Mūsu sarunu ne par ko pārtrauc skaļi tarzānu cienīgi kliedzieni un divi draugi no dižozola ielec Juglā. Neesot bijis auksts. No niedrēs ieauguša vīteņa tiek nogaršoti apiņi, pāris no tiem tādus iegrauztus vēlāk atrodu uz grīdas pie mašīnas aizmugurējā sēdekļa.
Svētdien izbrauciens ar riteņiem pa dambi. Būtu bijis jaukāks, ja visiem saulainā laika iespaidā nebūtu uznākusi vēlme pastaigāties. Braucot galvenokārt nācās lavierēt starp satuntulētiem sīčiem, suņiem pavadās un uz braucamā ceļa nomestiem riteņiem. Tikai tālāk, pie Ako pieminekļa varējām izgāzties zālītē un klusējot pakošļāt jau sausās smilgas un pāri Daugavai priecāties par stāvajiem krastiem Daugmalē un bērzu dzlteni tonētajām šķipsnām.
Esmu viegli ietekmējama un par personību mani nevar nosaukt. Man visu laiku šķita, ka esmu brīnišķīga blondīne, skaistiem dabiski blondiem matiem. Pat lepojos ar tiem. Līdz komentāram par sazinkādu blondu matu ērkuli man uz galvas, izteiktu pirms kāda laiciņa. Uzrīkoju aptauju draugu lokā un visi kā viens atzina, ka es izskatoties ļoti labi, ka neko nevajagot mainīt. Bet es taču esmu gudrāka par visiem saviem jaukajiem draugiem kopā. Tagad man ir brīnišķīga pelēcīgi-ruda slota uz galvas un pieteikta vizīte frizētavā. Un ne jau nu tādēļ, lai palielītos savai frizierei ar neatkārtojamo matu toni. Ja vien visa ļaunuma sakne - komentāra autors - neviestu manī bijību, es pieprasītu sāpju naudu par nevērīgu un netolerantu attieksmi pret emocionāli labiliem līdzcilvēkiem.
Joks. :) Nevis par matiem, bet par komentāra autoru. Tagad es zinu pilnīgi noteikti, ka jebkura tumšāka krāsa par blondu man nepiestāv.
Vakara gaitā paredzams friziera apmeklējums, pēc tam pirts (draugiem ne jausmas nebūs, kas ar mani noticis diennakts laikā sākot no vakardienas pēcpusdienas), tad rītdien sēņošana un visbeidzot rāma atpūta pie TV. Manuprāt, nav ne vainas :)
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)