Tā mēs ar draudzeni bērnībā glābām kucēnu. Pa ceļam no skolas uz mājām ceļmalā sēdēja suņa bērns. Mums likās, ka viņš ir pazaudējies un ir bēdīgs, tādēļ paņēmām uz rokām un nesām māju virzienā. Mammas skapītī sameklēju garu prievīti, kurā sunīti pēc pabarošanas piesējām mežā pie priedes. Lai 'nepazaudējas'. Nezinkādēļ atcerējos par to tikai jau kuro reizi televīzijā veļas pulvera reklāmā redzot salijušo zelta retrīveru, piesietu un vienu mežā. Nākamajā rītā gājām pie sunīša, bet tajā vietā bija palikusi tikai ap priedi apsieta prievīte. Ļoti ceru, ka kāds arī viņu bija atradis un paņēmis sev. Vismaz uz to briesmīgo nakti, par kuru, sīkas būdamas, nepadomājām. Jo mēs taču glābām un jutāmies vislabākās. Un ceru, ka mēs to kucēnu nenozagām. :(