Tagad, kad vairākas dienas sanācis pabūt vienatnē, secinu, ka pastāvīgi personiskie kontakti ikdienā ‘noēd’ ļoti īpašas sajūtas. Rodas iespaids, ka darbadienas un visas pārējās dienas, kurās ilgstoši un pastāvīgi nākas ar kādu komunicēt, es pavadu savdabīgas amnēzijas varā, kad manas komunikācijas spējas iestatītas autopilota režīmā un uz vadības paneļa midžinās paziņojums ‘obligāta neatliekamā saskarsme’. Var jau būt, ka paņemt atvaļinājumu pēkšņi, to nesaplānojot un bez kāda īpaša mērķa, ir neloģiski, nepraktiski un kaut kā vēl materiālai pasaulei neizprotami, tomēr priecājos, ka ļāvos impulsiem un darīju to, kas man likās nepieciešami. Atgūstu līdzsvaru līdzīgi kā mutes dobumā pēc hotdog’a notiesāšanas tiek atgūts skābju un sārmu līmenis ar košļājamās gumijas palīdzību. Vismaz jūtos esam tajā līknes posmā, kurš iet uz augšu un ir zilā krāsā. Un atgūstu spēju un vēlmi izgaršot komunikāciju un personīgi ieinteresētu motīvu uzturēties starp cilvēkiem. :)
Tikai nedod mieru jautājums: ja man regulāri nepieciešams laiks pabūšanai vienatnē un, spriežot pēc novērojumiem, laika posms, kuru uzskatu par pietiekamu, lai ‘sakārtotos’, ir ilgāks nekā vairumam paziņu, gadījumā nenorāda uz vientuļnieces dabu? :) Vientuļniece neskan lepni. ;))))))