Atkal esmu nonākusi tik tālu, ka neceļu telefonu, ja zvana kāds, kura numuru mans telefons neatpazīst. Pirmkārt tādēļ, ka tas varētu būt saistīts ar darbu, un pēc darba laika beigām es ar to neņemos, cenšos nedomāt un nevēlos klausulē izdzirdēt: “Sveiki, vai Jūs varētu man palīdzēt un uztaisīt man ....?”. Daži īpaši eksemplāri pamanās zvanīt arī svētdienu pievakarēs. Pie tam šādi lūgumi parasti ir steidzīgi un, ja vien neesmu ļoti lielā naudas badā, – vienmēr esmu atteikusies. Steidzīgi kaut ko taisīt, sevišķi, ja tas ir idejas darbs, es nemāku un arī negribu. Galu galā, mani darbi ir mana vizītkarte un, ja neesmu droša par to, ka paspēšu to izdarīt labi – nedaru vispār. Otrkārt (un laikam galvenokārt) neceļu tādēļ, ka bail. Tik ļoti esmu pieradusi, ka pēc mana ‘hallo’ atskanēs pazīstama balss, pateicoties LMT pakalpojumam ‘numuru noteicējs’, ka neatpazīts numurs manā telefonā šķiet gandrīz nepieklājīgi. Vairākkārt pēc tam satiekot cilvēkus un atbildot uz jautājumu: “Kāpēc necel telefonu?” ar vārdiem, ka uz nepazīstamiem numuriem neatbildu, saņemu neizprotošus acu skatus. It kā es svešiniekam uz ielas augstprātīgi būtu paziņojusi, ka ar svešiniekiem uz ielas nerunāju. Visam klāt tā ir arī izvairīšanās no jebkāda veida pārsteigumiem un negaidītiem dzīves pagriezieniem. Jo šobrīd man viss ir jāzina, par visu jābūt informētai un nekādās spēlēs un spēlītēs neielaižos. Ciemiņus pieņemu tikai tad, ja iepriekš brīdinājuši, un arī tikai labus draugus. Ja zvana lejā pie durvīm un es nezinu, kas nāk, nemaz nelaižu iekšā kāpņu telpā. Pa bāriem un naktsklubiem jau tā bieži nevazājos. Tagad esmu pārtraukusi pavisam. Lai nebūtu nekādu nejaušu tikšanos. Pat pārtikas produktus pērku tikai labi zināmus. Nekādu eksperimentu. Tik pa kādai jaunai nospertai šokolādei. Šai izpriecai es nespēju pretoties.
Izklausās grūtsirdīgi, bet patiesībā tā ir tikai tāda maza ‘sakārtošanās’ pirms nākamā aktīvā perioda.