Šodien izliekos nedzirdam telefonu. Arī tējkannas izmisīgo sīkšanu ne. Zem balkona čīgātāji pieskandina vakaros ātri gaistošās atvasaras elpu un kaut kur krēslā prom rej suņi.
Mazliet īgnuma, šķipsniņa sentimenta un tikko jaušamas skumjas seko man kopš rīta cēliena. Pēc ilgstošas prieku un pārdzīvojumu virtenes jūtos kā zemē kritusi zīle. Vēsa rudens vakara gaisa ieskauta, bet ar karstu, karstu, dzīvot gribošu sirsniņu, spējīgu saplaukt varenā lapotnē arī pēc stingas ziemas. :)
Neko neizdodas padarīt. Pat pārģērbties ne. Pidžama būs saradusi ar mani un negribēs vilkties nost arī rīt. Kaut arī manam prātiņam nekas nedarītos. Nedomātos skumjas domas, atmiņu diaprojektors nojuktu un nākotnes Acs būtu pielipusi miegiem un neko neredzoša. Pāris nedēļas. Mēnesi. Un tad Acs atvērtos, skumjas un sentimentu pametot aizmirstībā. Un pidžama visu dienu mugurā neliktos skumji, bet gan jauki izvirtīgi-slinki. Un vilnas zeķes līdz pat ceļiem kalpotu siltām pēdām, nevis aptuvenai vēlmei būt mīlētai un ieritināties siltu plaukstu grozā.
Laikam jāglābj tējkanna. Nav tik veca, lai aizlaistu postā. Jo vairāk tādēļ, ka viņa tik apzinīgi dara savu darbu. Suns arī jāizved saostīties ar burvīgo apakšējā dzīvokļa kaimiņieni. Viņa dēļ vien nevaru atļauties tikai gulēt. Zobi jāizmazgā. Pēc tam tomēr jāpārģērbjas (citu pidžamu) un jāizpucē zobi.
Tad vēlreiz jāuzliek uzticamo no nāves izglābto tējkannu tējai un jāpašķirsta kaut kas vienkārši interesants. Lielā simbolu enciklopēdija.